Danas un raidījuma veidotāju saruna par Latvijas izglītības sistēmas trūkumiem un to, cik svarīgi rīkoties citādāk, nebūtu bijusi sevišķi interesanta, ja vien sižeta sākumā "citādākas izglītības" rezultātu nebūtu nodemonstrējis Linards[1].
Raidījuma vadītāji Gustavs un Marta padsmitgadnieku Linardu sastapa autobusā uz Cēsīm. Vārds pa vārdam, un jaunietis, kurš teicās apmeklējam Drustu tautskolu, pavēstīja, ka "plāns ir pēc diviem gadiem doties kopā ar draugu uz citu mācīšanās stilu [...]. Ļoti dīvaini var izklausīties, bet tas ir Sīrijā [...]. Puse no mācīšanās ir Dievs, reliģija [...], no otras puses tur ir fiziskas slodzes, izturība." Kad Gustavs bažīgi ieminējās, vai tik Linardam neesot padomā karjera strauji augošajā starptautiskā terorisma nozarē, jaunietis pēc ilgākas pauzes atbildēja, ka "es par teroristiem diez ko daudz neinteresējos".
Mani Linarda lolotais sapnis par skološanos Sīrijā nepārsteidz. Viņa minēto Drustu tautskolu sauc "99 Baltie Zirgi". Nav nepieciešama sevišķa fantāzija, lai būtu skaidrs, ka tā nav parasta skola. Tās mājas lapā neveiklā un "komatu kļūdām" bagātā tekstā skaidrots, ka "tautskolas redzējumā, izglītība būtu organizējama par izejas punktu ņemot bērnu – viņa intereses, sapņus, dotumus un visām institūcijām būtu jākalpo tiem."[2]
Līdzās veselības aprūpes sistēmai un autoceļu stāvoklim izglītība ir viena no nozarēm, ar kuru Latvijā neviens nav apmierināts.
Skolotāji sūdzas par mazajām algām, vecāki par skolotājiem-stagnātiem, darba devēji un augstskolas – par slikti sagatavotiem absolventiem. Šādos apstākļos "citādākām skolām" nav grūti paziņot, ka tajās viss ir labāk. Tas nepārsteidz, jo nez vai atrastos vecāki, kuri būtu gatavi sūtīt savu atvasi "parastā" skolā un par to vēl piemaksāt. Tas, kas izbrīna, ir visnotaļ nekritiskā vai pat neargumentēti labvēlīgā mediju un maksātspējīgu hipstervecāku attieksme pret "citādajām" skolām un pret "parastajām" skolām vērstais noraidījums.
Iespējams, ka "parastajās" skolās bērna vēlmēm un sapņiem patiešām tiek pievērsts mazāk ievērības, bet atļaušos apgalvot, ka vēlāk, uzsākot darba gaitas, tām tiks pievērsts vēl mazāk uzmanības. Apziņu, ka sabiedrību maz interesē tavas pārdomas par pastāvošās iekārtas nejēdzīgumu, labāk iegūt jau pirmajās klasēs, nevis, piemēram, 23 gadu vecumā darba intervijā.
Ja Linards jau laikus pavisam parastā skolā būtu saskāries ar neiecietīgiem skolotājiem un agresīviem klasesbiedriem, iespējams, viņš būtu sapratis, ka sapnis par reliģijas mācību un fizisku slodzi Sīrijā ir nejēdzīgs, bīstams un aizmirstams.
Pavisam noteikti viņam būtu pieticis prāta par to nestāstīt nepazīstamiem cilvēkiem ieslēgtas kameras priekšā. Tagad viņam, domājams, nācies pārliecināties, ka visas institūcijas tomēr nekalpo bērna interesēm un sapņiem. Vismaz Drošības policija noteikti ne – un labi, ka tā.
[1] http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/07.04.2016-lv-jaunatklasanas-raidijums-te.id69457/
[2] http://www.drustutautskola.lv/lv/par-un-ap-tautskolu/tautskola