Pat ja saistība nav saskatāma uzreiz, balsojumam noteikti ir vairāk kopīga ar barikādēm nekā cilvēku interesi par basketbolu. Nav šaubu, ka lielākā daļa balsotāju nespētu nosaukt vēl četrus NBA basketbolistus, kuri būtu pelnījuši kopā ar Kristapu doties laukumā Austrumu konferences komandā. Tam gan nav sevišķas nozīmes, jo neviens no četriem tāpat nebūtu latvietis.
Latviešu īpašā aizraušanās ar interneta balsojumiem nav izskaidrojama tikai ar salīdzinoši plašo interneta pārklājumu, augsto sociālo tīklu popularitāti (ja balsošana būtu bijusi iespējama arī draugiem.lv, Kristaps, iespējams, trūkstošās balsis būtu savācis) vai skaitliski nelielām nācijām īpaši izteikto nepieciešamību apliecināt savējo spēku. Lietuvietis Jons Valančūns, piemēram, saņēma apmēram sešas reizes mazāk balsu nekā Porziņģis.
Interneta balsojumu popularitātes pamats ir bezspēcības sajūta.
Ignorējot statistiku un bieži arī pašu pieredzi, liela daļa cilvēku uzskata, ka kopš 1991.gada barikādēm Latvijā nekas labs nav noticis. Ir zagts, laupīts un prihvatizēts, iznīcināta rūpniecība un sagrauta tikumība. Mainīt to nav iespējams, jo vēlēšanās vienmēr nākas izvēlēties vienus un tos pašus vēžus vairāku krāsu kulītēs. Par tautu neviens nedomā. Iespējams, gruzīnu izmisums ir vēl lielāks - Zaza Pačulija zvaigžņu spēles balsojumā saņēma par 300 000 balsu vairāk nekā Porziņģis (tiesa, arī ar to nepietika).
Nav brīnums, ka Eirobarometra aptaujās latvieši savas spējas ietekmēt lēmumus Eiropas līmenī gadu no gada vērtē teju vispesimistiskāk (jaunākajā aptaujā aiz Latvijas ir tikai Kipra)[1]. Tam nav tiešas saistības ar valsts izmēru - piemēram, Horvātijā cilvēki ir četras reizes vairāk pārliecināti par savu spēju ietekmēt ES lēmumus.
Līdzīgu neticību saviem spēkiem uzrāda arī Latvijā vien veiktas aptaujas. Horvātiju NBA pārstāv četri spēlētāji, bet neviens no viņiem nebija ne tuvu balsojuma līderiem.
Salīdzinājumā ar Saeimas vēlēšanām, kurās vienīgie ieguvēji līdzās ievēlētajiem deputātiem un viņu sponsoriem ir saimnieciski domājoši vīri, kuri savu balsi pārdod par 10 eiro, balsojums internetā ir kā balzams dvēselei. Rezultāts ir nevis deputāti, kas nodarbojas ar neizprotamām lietām un saņem pārāk daudz naudas, bet tūlītējs gandarījums par letiņu sasniegumiem pasaulē - vai tas būtu Zemgus Girgensons starp labākajiem NHL hokejistiem vai Rīgas vārds garlaicīgas galda spēles laukumā.
Balsojumam pat nav nozīmes - galvenais, ka izdevies pielikt roku un palīdzēt notikt labai lietai, pie viena sev apliecinot, ka arī manai balsij un viedoklim ir kāda nozīme.
Porziņģa gadījumā saistībā ar barikādēm ir dubulta. Viņš piedzima 1995.gadā Latvijā, kuras neatkarība četrus gadus agrāk tika apliecināta uz barikādēm. Atšķirībā no Sanda Ozoliņa vai Artūra Irbes viņš nav PSRS sporta mašinērijas produkts. Kristaps Porziņģis ir apliecinājums, ka Latvija, par spīti visām nebūšanām, ir valsts, kurā var piedzimt un uzaugt zvaigznes - viss atkarīgs no paša talanta un darba (tiesa, izņemot varbūt baltu filoloģiju un kokles spēli, zvaigznes statusa sasniegšanai jebkurā nozarē cilvēkam jābūt gatavam atstāt Latviju). Ja grib, tad var - tā droši vien ir barikāžu 25.gadadienas labākā ziņa.
[1] http://ec.europa.eu/COMMFrontOffice/PublicOpinion/index.cfm/Survey/getSurveyDetail/instruments/STANDARD/surveyKy/2098