To gan es nezinu, jo kautrējos kreklu nēsātājiem pavaicāt, vai, arī dodoties uz Londonu, viņi valkā kreklu ar uzrakstu "LONDON". Manā pieticīgajā kreklu klāstā drīz parādījās radinieku dāvināts T-krekls ar zilbēs sadalītu dzimtās pilsētas Ogres vārdu, to es reizēm nēsāju kā ironisku repliku par kaut ko, ko pats īsti nesaprotu.
Pirms nepilna gada uz Tērbatas ielas es pamanīji bārdainu jaunu vīrieti ar tamborētu maisiņu pār plecu un uzrakstu "Rīga smird" uz krekla. Droši vien arī tā bija ironiska replika par kaut ko viņam pašam nesaprotamu, taču zem šī uzraksta es būtu gatavs parakstīties – "Rīga smird". Līgo svētku laikā, kad kā apliecinājums šai tēzei galvaspilsētā paliek tikai saujiņa tūristu un tie mūsu līdzpilsoņi, nepilsoņi un pašvaldības funkcionāri, kuru saknes Latvijā nesniedzas tālāk par 1940.gadu, to var teikt skaļi un droši – Rīga smird.
Manas attiecības ar Rīgu vislabāk raksturo vācu valodā lietotais termins "Hassliebe" jeb mīlestības un naida sakausējums. Mīlestība manā gadījumā ir pragmatiska un pērkama – kā vairumam plānā galdiņa urbēju arī man nekur citur Latvijā darbs neatrastos - , bet naids ir drīzāk urdoša nepatika, trūkumu meklēšana un nevēlēšanās atbalstīt spēcīgāko.
Rīga ir patīkama vietās, kas atgādina kaut ko citu – Kuldīgu, Talsus vai kādu citu Latvijas mazpilsētu kaut kur Pārdaugavā, mikroskopisku Berlīnes hipsteru citadeles Prenclauerbergas atlējumu Miera ielā vai varbūt Vīni klusajā centrā.
Ne velti Rīga reizēm tiek dēvēta par mazo Parīzi, bet neviena pilsēta netiek saukta par mazo vai lielo Rīgu. Pirms kāda laika lasīju kāda Krievijas opozicionāra izteikumu, ka Latvija esot "Krievija bez Putina". Nav šaubu, ka šādu secinājumu viņš izdarījis Rīgā, nevis, piemēram, Valmierā.
Iespējams, es kādreiz saņemšu dūšu un padzīvojušajiem vācu tūristiem Vecrīgā pavaicāšu, kāpēc viņi dodas uz Rīgu, lai papriecātos par jebkurā Ziemeļvācijas pilsētā baudāmu arhitektūru un vairumā gadījumu štruntīgāku alu. Viņi gan man droši vien neatbildētu, jo atzīties nostaļģiskās ilgās pēc laika, kad vācieši atšķirībā no latviešiem patiešām bija visur, nebūtu īsti politkorekti.
Priecāties par Rīgu ir kā skatīties Portugāles un Islandes spēli Eiropas futbola čempionātā un just līdzi portugāļiem – tas ir stulbi. Rīga ir visur. Tā ir ne tikai vienīgā īpaši izceltā pilsēta visās laika ziņās – LTV Rīta panorāma, piemēram, regulāri stāsta par sastrēgumiem Rīgas ielās. Nav brīnums, ka cilvēki Latgalē izvēles skatīties Krievijas vai Baltkrievijas TV. Arī tur gan neviens nestāsta par Rēzekni vai Daugavpili, bet nav arī jāklausās, cik minūšu prasīs brauciens pār Vanšu tiltu.
Dziesmu un deju svētki ir vienīgais laiks, kad nerīdzinieki nacionālajās ziņās iekļūst ar ko citu kā dzērumā izraisītām avārijām, bankrotējušiem metalurģijas uzņēmumiem vai šaušalīgiem noziegumiem pret bērniem. Šie svētki notiek reizi piecos gados. Un tie notiek Rīgā.
Līgo svētki ir īstais laiks, kad, braucot ārā no Rīgas, izstiept pa auto logu gaisā izslietu vidējo pirkstu. Kas par to, ka jau pēc dažām dienām nāksies atgriezties nokārtu galvu – Jāņi ir pārējās Latvijas triumfs pār Rīgu, īss kā gada īsākā nakts.