Taču mēs varētu viņu nomierināt: tas, diženo dzejniek, nebūt nenozīmē, ka tieši jubilejas gadā mēs Tevi esam aizmirsuši un godā cēluši dzejdarus, kuru veikums nav salīdzināms ar Tavu. Dzeja mūs vispār neinteresē, mums vienkārši patīk plosīties.
Ar pulksteņa regularitāti un nožēlojamu iepriekšparedzamību mēs sadalāmies divos pulciņos - izkurtējušie liberasti, izbijušie sorosīti un citi hipsteri un tvitera dienaszagļi vienā pusē, vēstures rekonstrukcijas entuziastu "Nacionālā apvienība" un apvidus auto cienītāju kluba "Saskaņa" biedri otrā -, un saucam viens otru par tumsoņām un idiotiem.
Kad putas uz lūpām nožuvušas un īkšķi piekusuši no telefonu ekrānu slidināšanas, mēs iesvīdušām padusēm metam mieru līdz nākamajai reizei un reizēm pat esam aizmirsuši, kāpēc un par ko sākām.
Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 10.klases skolēni, kuru trauslie, nenobriedušie prāti literatūras stundā tika konfrontēti ar Krivades dzejoli Svētīgi, to droši vien aizmirsa jau nākamajā starpbrīdī. Daudzi no viņiem 10 minūšu laikā paguva nodomāt vai izteikt trīs reizes vairāk lamuvārdu, nekā atrodams dzejolī, daļa droši vien kopš tā laika paguvusi vairākas reizes piedzerties un tumšajos rudens vakaros smelt no interneta pornogrāfijas neizsmeļamās akas. Kāda tur dzeja?
Taču es ceru, ka viņi kaut vai "es-taču-arī-tur-piedalījos" sajūtas dēļ ir sekojuši nedēļām ilgajam ļembastam un izdarījuši secinājumu, kas vēlāk palīdzēs gūt panākumus pieaugušo pasaulē - ja jums ir idejas, kā darīt savu darbu labāk un rīkoties radoši, paturiet tās pie sevis.
Tās nevienam nav vajadzīgas un var tikai kaitēt - galvenokārt jau jums pašiem. Latvija ir pārāk maza, un šeit ir grūti pakustēties, neuzkāpjot kādam uz kājas. Tāpēc, ja vien tas iespējams - nekustieties. Smaidiet, mājiet ar galvu un esiet pieklājīgi.
Padomājiet paši - kas būtu noticis, ja literatūras skolotāja būtu izvēlējusies kādu citu dzejoli, bez trīs rupjiem, bet starpbrīžos un ārpus skolas visu lietotiem vārdiem? Iespējams, stunda būtu bijusi mazliet garlaicīgāka, bet kas par to? Visi būtu mierīgi dzīvojuši tālāk - bez aizrādījumiem, rājieniem un aizvainojuma.
Vai zināt, ko tagad dara Agnese Krivade? Viņa strādā Eiropas Parlamentā Briselē un rada tekstus, ko neviens un nekad neanalizēs. Visdrīzāk, viņa vairs neraksta dzejoļus ar rupjiem vārdiem - vai vismaz tos nepublicē. Droši vien arī viņa varētu pastāstīt par absurdiem, neizprotamiem noteikumiem, labām idejām un reizēm, kad ļoti gribas kaut ko pateikt, bet labāk paklusēt. Bet to skolās nemāca, tāda vienkārši ir dzīve, b**ģ.