Juris Hiršs: Radoša cilvēka tiesības nevar tikt iegrožotas  (45)

Diemžēl jāsaka, ka Latvija nav tā valsts, kur radoši cilvēki tiktu atbalstīti. Šeit radošuma veicināšanai netiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības, un bieži vien notiek tieši otrādi. Mēs par maz priecājamies par jauno. Diemžēl mēs joprojām bieži neapzināmies, ka pārāk liela kritika var nogalināt radošu, perspektīvu garu. 

Uzskatu, ka tā ir nodzēstas daudzas tikko aizdegušās svecītes un mēs esam zaudējuši vairākus spīdekļus, kas pēc gadiem būtu bijis mūsu lepnums visā pasaulē. Taču ir jāapzinās, ka Latvijai kā valstij labākā iespēja, kā sevi prezentēt pasaulē, ir sports un kultūra. Mēs esam spējīgi šajās jomās un sevi jau pierādījuši. Diemžēl to attīstībai nevaram dot līdzekļus, jo mums kā valstij, kas pastāv jau 25 gadus, to joprojām nav...

Tāpēc jāskatās uz citām iespējām. Es vēlētos, kaut mums būtu vairāk tādu cilvēku un uzņēmumu, kas palīdz, piemēram, kā Teterevu pāris, ABLV Banka ar atbalstu mākslai, Amigo ar "Dzintara dziesmu" aptauju un koncertiem, Latvijas Gāze ar atbalstu operai un daudzi citi. Jo tieši nauda ir visa pamatā - patīk mums tas vai nē.

Mecenātisms bija ļoti populārs kādreiz, Latvijas laikā. Tā ir laba lieta, manuprāt, galvenokārt tāpēc, ka tas, kurš dod naudu, var būt subjektīvs. Iepatikās ideja, scenārijs, dziesma vai zīmējums - palīdzu to attīstīt. Citādi - tur, kur iesaistīta dažādu fondu un valsts nauda - visu sarežģī apstāklis, ka atbalsts tiek piešķirts konkursu kārtībā. Tiek radīta konkurence, lai gan mākslā un vispār radošajā ziņā konkurences nav, jo tā ir subjektīva. Tikpat muļķīgi, manuprāt, ir mākslas projektos kā kritēriju izvirzīt lētākās izmaksas.

Taču būtiskākais ir tas, ka brīdī, kad sākas "vērtēšana", sākas arī dalīšana - kurš ir profesionālāks, kurš mazāk, kurš drīkst saukt sevi par mākslinieku, kurš nē. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri sevi pasludina par profesionāļiem, bet viņu darbi liecina par pretējo. Tieši tāpat katrā mākslas nozares virsotnē ir pašpasludināta cilvēku grupa, kuru rokās ir vara spriest.

Manuprāt, mākslā nav profesionāļu vai neprofesionāļu. Ja cilvēks radoši izpaužas kādā no jomām, nav neviena, kas varētu noteikt - tā ir māksla vai nav. Visiem ir tiesības nodarboties, ar ko vien viņi vēlas. Māksla visā pasaulē pastāv tikai "patīk" un "nepatīk" līmenī. Mākslā nevar būt citu kritēriju. Pat kritiķi nespēj vērtēt vienu un to pašu darbu vienādi - viņu vērtējuma pamatā vienmēr būs subjektīvā attieksme. Radoša cilvēka tiesības nevar tikt iegrožotas.

Mākslinieki ir kautrīgi, viņi paši neies prasīt. Tā ir latviešu īpatnība, ka jābūt kautrīgam, pieticīgam, jo tas, kurš neko nedara, nedabū "pa ausīm". Ja gribi kaut kur izsisties, tad jābūt ļoti pazemīgam. Un ja kāds dod iespēju paveikt kaut ko vairāk, tad ir jābūt ļoti pateicīgam. Bet vajadzētu būt otrādi - tiklīdz kāds kaut ko paveic, viņu vajadzētu apsveikt, palīdzēt un virzīt uz augšu, cik vien iespējams. Īpaši vajadzētu atbalstīt jaunos māksliniekus un jaunos projektus, kuri vēl nav populāri.

Diemžēl nav arī tā, ka māksliniekiem kāds skrien pakaļ ar naudu. Šajā ziņā, manuprāt, mediji varētu dot lielisku ieguldījumu, vairāk rakstot par izrādēm un koncertiem un stāstot par māksliniekiem, īpaši tiem, kuriem nepieciešams atbalsts, lai savu radošo darbību attīstītu. Mēs visi zinām, ka, līdz ko mūziķis vai aktieris vairāk parādās presē un televīzijā, arī darba piedāvājumu viņam ir vairāk. Īpaši Latvijā par sevi ir visu laiku jāatgādina, jo teiciens, ka "katram latvietim ir savs disks", nav tālu no patiesības - gandrīz katrā ģimenē ir kāds, kurš nodarbojas ar mūziku un gatavs kāpt uz skatuves. Mēs esam mākslinieku tauta.

Tāpēc arī tādi raidījumi kā "Dzintara dziesmas", kurus man ir tas gods vadīt, dod iespēju cilvēkiem pamanīt grupas un mūziķus. Tā ir lieliska iespēja, jo, ja grupa nav redzama televīzijā, tad var uzskatīt, ka tās nav vispār. Ir svarīgi, ka mums ir organizācijas, organizēt spējīgi cilvēki, kuri var izveidot projektu, kas mūziķiem dod šo iespēju - būt. Un ne tikai mūziķiem. Mākslas aprite visos žanros Latvijā varētu būt daudz blīvāka.

Šīs manas pārdomas ir aicinājums tiem, kam ir nauda, nekautrēties pateikt, kas viņiem patīk un atbalstīt savus favorītus mākslā. Tas nekas, ka tie nav visiem jau zināmi un populāri muzikanti vai režisori. Vēl jo labāk!