To pēdējos gados papildināja brīžiem melnā humora balagāna līmeņa ņemšanās starp dažādām valsts un drošības iestādēm un Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisiju ar vēsturnieku Kārli Kangeri priekšgalā.
Tas viss it kā iederas šīs valsts un sabiedrības lēni izdziestošajā postpadomju problēmu un kompleksu kopumā, kas izpaužas gan kā stīvēšanās kaut ko beidzot racionāli izdarīt, gan emocijās, kas nerimstas, gaidot maisu atvēršanu.
Skaidrs, ka pamatots aizvainojums gruzd daudzos, kas uzskata, ka viņi vai viņu tuvinieki padomju laikos cietuši no kāda VDK "stukača" darbības. Sliktākā gadījumā bija represijas: aizturēšana, cietums, izsūtīšana, taču PSRS režīma pēdējos pāris gadu desmitos iedzīvotāji visskaudrāk juta stagnācijas gadu aizdomu, neuzticēšanās un baiļu atmosfēru, kas radās no apziņas vai zemapziņas, ka kāds vēro, klausās, ziņo un cilvēkus aicina uz "pārrunām", atskaita no studijām, traucē ieņemt zināmus amatus, aizliedz ceļot pat uz "sociālistiskajām valstīm" u. tml. Ir normāli interesēties, kas par to bijis atbildīgs.
Nu jau garajos maisu atvēršanas gaidīšanas gados izplatījies arī uzskats, ka par valsts attīstības klumburošanu kopš 1991. gada un valdošās elites un oligarhu nebūšanām un "šmucēm" ir vainīgi bijušie komunisti un čekisti, it kā tas viss noticis apzināti un ļaunprātīgi pēc kādiem uz VDK šķietamās nāves gultas atstātiem plāniem ieriebt nākamajām paaudzēm. Arī šajā sakarībā rodas emocionālas cerības, ka maisu atvēršana beidzot atmaskos, ka valsts ierēdne X vai ministrs Y nav vienkārši nekompetents vai korumpēts, bet arī ir "no turienes".
Tieši šo emociju kārajiem lielā mērā nāksies vilties, kad pienāks maisu atvēršanas diena. Mazliet painteresējoties par to, kas maisos ir, noskaidroju, ka:
- Ir apmēram 350 čekas partizānu iznīcinātāju un "nagu maucēju" kartotēka no 40. un agrīniem 50. gadiem. Šie cilvēki ir no paaudzes, kurai ir ap 90+ gadu, vairums, visticamāk, miruši, daži vēl sastapti dzīvi 90. gados, viens, pēc nostāstiem, zinot, ka par viņu zina, pakāries. Šī kartotēka palīdzēs tiem, kas vēlas "pilnu bildi" par to, kas notika ar kādu viņu senci, vecotēvu vai vecomāti.
- Ir kartotēkas par aģentiem un ziņotājiem, kas darbojās transporta un iekšlietu jomās, lai atklātu un novērstu draudus naftas vadiem, dzelzceļiem, lidostām, kā arī korupciju un nebūšanas to laiku milicijā un citās tiesībsargājošās organizācijās.
Lai gan šie aģenti un ziņotāji strādāja totalitārai okupācijas varai, lietas, par kurām tie ziņoja, interesē arī demokrātisku valstu drošības un izlūkošanas dienestus. Tā kā katrā vilcienā nebrauc policists, arī mūsdienās noder "trauksmes cēlāji", kas ziņo, ka lokomotīves vadītājs nodevies dzeršanai vai preču stacijā tiek ielaisti zagļi u. tml. Vienlaikus, iespējams, milicijas iecirkņa darbinieks, kas ziņoja par kukuļņemšanu, pavēroja arī, vai mājokļa kaimiņiem gadījumā nav "pretpadomju" uzskati.
- Savukārt "politisko stukaču" kartotēka un citi materiāli ir iznīcināti jau "perestroikas" laikos, kad padomju vara formāli nolēma cilvēkus par uzskatiem vairs nevajāt. Par to, cik tas konsekventi tika ievērots, liek šaubīties kaut vai "Helsinku grupas" tramdīšanas un vairāku tās biedru un atbalstītāju izceļošana uz Rietumiem draudu un spiediena ietekmē 80. gadu beigās. Taču dokumentācijas par aģentiem un ziņotājiem, kas bija iejaukti šajās lietās, vairs nav, vismaz ne šajos maisos.
Tādējādi varam secināt, ka, atverot maisus, cerības uz visu ļauno pagātnes un šodienas graujošo spēku atmaskošanu beigsies ar sava veida lielu "bē!". Nebūs iecerētās taisnības un skaidrības stundas. Taču tas nenozīmē, ka centieni racionāli un pamatoti "pārvarēt pagātni" jeb, kā to vācieši formulē, – "Vergangenheitsbewältigung" – ir veltīgi. Tas prasa rūpīgu turpmāko pētniecisko darbu, "sastiķējot" kopainu no daudz un dažādiem dokumentiem un avotiem, kas jau tiek darīts tā sauktās VDK komisijas līdzšinējās publikācijās.
Šajā sakarībā arī nav par vēlu (cik nu par 30+ gadiem saglabājas "nepatīkamas" atmiņas) rosināt brīvprātīgu lustrāciju jeb grēksūdzi no tiem, kas tika iepīti vai aiz muļķības, bailēm vai citu emociju dēļ iekūlās izputinātajā "stukaču" kartotēkā. Vairāki cilvēki gadu gaitā jau to ir darījuši, jaunākais gadījums – kāds kultūras darbinieks.
No vēsturiskās kopainas veidošanas viedokļa svarīgākais ir fakti, ko šādi cilvēki var iespēju (un atmiņas) robežās sniegt. Taču nevaram ignorēt, ka fons šādam atzīšanās brīdim var būt gan sabiedrības nosodījums un gānīšana, gan atzinība un pateicība par pienesumu vēsturisko faktu un kopsakarību skaidrošanai. Manuprāt, šādus cilvēkus nevajag ne heroizēt, ne pret viņiem rīdīt sabiedriskā nosodījuma suņus. Varbūt tas ir šauri žurnālistisks skatījums – no viņiem tikai faktus, "just the facts"!
Komentāru gatavojot, izmantota neformāla saruna un sarakste ar bijušo Totalitārisma seku dokumentācijas centra vadītāju Induli Zālīti, kā arī tā saukto "čekas pētnieku" darbi.