Foto: LETA
Lēmējvara. Izpildvara. Tiesu vara. Plašsaziņas līdzekļi jeb mediju vara. Par visu iepriekš uzskaitīto spēku patieso varēšanu Latvijā pastāvīgi jābažījas. Šoreiz gan vairāk par to nepelnīti nostumto ceturto, kurai stiprā, demokrātiskā sistēmā faktiski vajadzētu būt pirmajai.

Kvalitatīva, neatkarīga un slēptu sponsoru neietekmēta informācija, kā arī analītiska žurnālistika ir sabiedrības lemtspējas pamats un reizē arī korupcijas kārdinājumiem pastāvīgi pakļautu ierēdņu vai negodprātīgu uzņēmēju bieds, jo tieši žurnālisti daudzviet pasaulē pilda sabiedrības interešu sargsuņa lomu. It īpaši, ja valsts atbildīgās institūcijas ar šo pienākumu nespēj vai negrib pietiekami kvalitatīvi tikt galā.

Valstiskā līmenī jau esam gana atklāti atzinuši, ka neatkarīgiem, valsts un sabiedrības intereses veicinošiem plašsaziņas līdzekļiem ir grūti pastāvēt tirgū, kurā izteikti dominē pieprasījums pēc samērā vienkāršas un seklas izklaides. Tieši tādēļ valsts veic atbalsta aktivitātes, kuru uzskatāms rezultāts ir gan nacionālā televīzija un radio, gan vienotais sabiedriskā mēdija portāls. Ja jau lielie nacionālā līmeņa plašsaziņas līdzekļi nevar piesaistīt pietiekami daudz abonentu, reklāmas un finanšu līdzekļu, lai varētu pilnvērtīgi strādāt un maksimāli neierobežoti pildīt ceturtās varas funkciju, tad kā lai to spēj mazie, tā dēvētie, reģionālie plašsaziņas līdzekļi?

Ne tik sen nacionālā līmeņa mediji vēstīja par nejēdzībām Rīgas namu pārvaldniekā. Nevienam nebūs pārsteigums, ka tieši šāda veida un citas līdzīgas nejēdzības notiek arī citās pašvaldībās, par ko jau gadiem maksā visi iedzīvotāji, tai skaitā sabiedrības vismazāk nodrošinātā daļa - piemēram, pensionāri. Ja par atklātajiem nesaimnieciskuma faktiem Rīgā, sabiedrība tiek informēta un tagad ir uzsākusies virzība situācijas mainīšanai, tad mazajās pašvaldībās nav kas ceļ trauksmi! Pašvaldību finansētie informatīvie līdzekļi ir radīti vienīgi pašreklāmai, kamēr neskaidras izcelsmes finansētiem mazajiem plašsaziņas līdzekļiem ir citi - diemžēl dažviet pat prastas propagandas izplatīšanas - mērķi. Situāciju vēl sarežģītāku padara tas, ka atsevišķu pašvaldību (par savu iedzīvotāju nodokļu naudu) radītie pašreklāmas preses izdevumi nevienlīdzīgā cīņā pēdējiem neatkarīgajiem vietējiem laikrakstiem faktiski pasludina nāves spriedumu.

Tad nu sanāk, ka jau tā trauslais demokrātijas mehānisms, kam iztrūkst ceturtā vara, tiek pakļauts vislielākajiem sabotāžas riskiem. Salīdziniet ar automašīnu, kurai četri riteņi, bet viens no tiem ir vai nu ieklemējies, vai vispār iztrūkst. Turklāt plašsaziņas līdzekļi demokrātiskas valsts riteņu mehānismā noteikti ir uzskatāmi par "velkošo".

Iespējamie risinājumi? Ja kādā pašvaldībā ir nepieciešamība pēc papildus objektīva plašsaziņas līdzekļa, tad jānodrošina tā darbības neatkarība no esošās domes vadības tiešajiem lēmumiem. Piemēram, informatīvā izdevuma vadītājs būtu apstiprināms amatā vai atlaižams no tā, tikai saskaņojot ar neatkarīgu kompetentu institūciju. Teorētiski to varētu darīt NEPLP, ja tā vārētu tikt galā vismaz ar pašreizējiem likumā noteiktiem uzdevumiem, vai Latvijas Sabiedriskais mēdijs, kas šādā veidā varētu būtiski palielināt savu korespondentu skaitu un pilnvērtīgi informēt ne tikai par Rīgā, bet visā Latvijā aktuālām tēmām. Vēlreiz jāuzsver, ka šobrīd īpaši trūkst pētnieciskās žurnālistikas par notiekošo ārpus Rīgas.

Te mēs atkal nonākam līdz vienai no pamatproblēmām - valstī joprojām nav neviena (!) administratīva reģiona. Valdības paziņojumos paustās regulārās rūpes par reģionu attīstību vai atsevišķas ministrijas nesen piedāvātie administratīvi teritoriālās reformas modeļi ir tikai darbības imitācija, kas nevieš pārliecību par virzību uz situācijas uzlabošanos. Arī Latvijas Sabiedriskajam mēdijam nav reģionālo pārstāvniecību un pārskatāmā nākotnē tādas netiek plānots izveidot.

Te nu pats piesakās arī risinājums, tā teikt, no otras puses - reģiona izveidošanai ir pamats, ja tā ietvaros spēj darboties neatkarīga prese (ceturtā vara).

Tieši balstoties uz Satversmes trešo pantu (Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale) un ne mazāki būtu veidojami reģioni un, tātad arī valsts atbalstīta, plašsaziņas līdzekļu reģionālā sistēma. Un nav nepieciešams sākt ar lielu līdzekļu tērēšanu kaut kā jauna radīšanai, var atbalstīt vietējos vēl palikušos neatkarīgos laikrakstus, izmantot atsevišķu žurnālistu gadiem krāto pieredzi, pretim saņemot patiešām kvalitatīvu un zinošu informatīvu piedāvājumu par to, kas katrā pusē notiek patlaban - ko tādu, ko neviens no Rīgas uz pēcpusdienu vai nedēļas nogali atbraucis korespondents nekad nebūs spējīgs sasniegt. Kā jau uzsvērts iepriekš - galvenais ir panākt esošo resursu darba sistemātiskumu, katra raksta/sižeta veidotāja maksimālu neatkarību un šīs visas informācijas apkopojumu attiecīgā reģiona griezumā.

Šāda ceturtās varas armija patiešām varētu palīdzēt sakārtot demokrātiskos procesus gan reģionos, gan visā valstī, un reizē arī likt nopietnu pretsparu kaimiņvalstu propagandai.

*Raksta autori: Valdis Viļums un Juris Viļums



Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!