Arī Latvijā ir izvirzīts svarīgs mērķis, panākt, lai līdz 2020. gadam salīdzinājumā ar 2010. gadu uz pusi samazinātos satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits. 2010. gadā uz Latvijas ceļiem dzīvību zaudēja 218 cilvēki, bet aizvadītajā gadā 157, tādēļ, neskatoties uz to, ka situācija ne tuvu nav apmierinoša, it kā esam uz pareizā attīstības ceļa.
Tomēr mums vēl ir garš ceļa gabals jāiet, jo Eiropā vidēji ir 51 bojāgājušais uz vienu miljonu iedzīvotājiem, Zviedrijā 27, bet Latvijā, noslēdzot 2016. gadu, aptuveni 80, kas gan ir mazāk nekā 2015. gadā. Augšminētais mērķis ir nostiprināts Ceļu satiksmes drošības plānā 2017. – 2020. gadam, kuru cerams, ka tuvākajā laikā apstiprinās valdībā, un tas iegūs likuma spēku. Tuvākajās dienās plānu izvērtēs Ceļu satiksmes drošības padomē.
Zviedrijai ir 11 gadu pieredze fotoradaru tīkla izveidē, un mums, attīstot šo tīklu un filozofiju, ir jāņem vērā Zviedrijas piemērs. Piemēram, protokolā par fotoradara fiksētu ātruma ierobežojuma pārkāpumu, kuru saņem Zviedrijas autovadītājs, ir redzama ne tikai automašīna, bet arī autovadītājs, un soda nauda tiek prasīta no vadītāja nevis automašīnas īpašnieka. Kopumā šobrīd Latvijā situācija ar fotoradaru uzstādīšanu jau ir labāka, nekā pirms vairākiem gadiem, kad tos apkalpoja privātfirma ar vienu mērķi, pēc iespējas vairāk nopelnīt, un ziemeļu kaimiņi ar savu ilgstošo pieredzi un ambiciozo mērķi var mums palīdzēt sasniegt Eiropas mērogā vērā ņemamus rezultātus.
Zviedri uzskata, ka viņu VZ veiksmes stāstu nosaka četri faktori – tas ir nacionāls, vienlīdz nozīmīgs visā valstī, tajā ir aktīvi iesaistītas visas atbildīgās valsts un pašvaldību institūcijas, pilnīga prioritāte ir satiksmes dalībnieku dzīvības glābšana nevis pārkāpēju ķeršana (focus on saving lives instead of catcing speeders) un tādēļ vienots un ievērojams ir sabiedrības atbalsts, programmu atbalsta 70% zviedru.
Viens no Zviedrijas programmas svarīgākajiem elementiem ir plašs, visu valsti noklājošs fotoradaru tīkls, kura patiesais uzdevums ir glābt dzīvības nevis iekasēt naudu. Kopumā Zviedrijā ir 1600 stacionārie radari un šogad to skaits tiks palielināts vēl par 200 līdz 300 iekārtām. Interesanti, ka akcents ir likts uz stacionārajiem fotoradariem, kuru atrašanās vieta ir visiem zināma, jo mobilie, pārvietojamie radari ir tikai 15. Katrs stacionārais fotoradars diennaktī strādā tikai par 5%, kas nozīmē kādu stundu un divdesmit minūtes.
Tie gan netiek atslēgti vienā laikā, un autovadītājs nezina, ir fotoradars ieslēgts vai nē. Ja zviedru mērķis būtu, iekasēt pēc iespējas vairāk naudas, tad radari strādātu "pēc pilnas programmas", un neviens tos neatslēgtu. Latvijā, lai gan vārdos uzsveram, ka mūsu fotoradari nav "bankomāti", tomēr kā skaidrot konkrētas iekasējamās soda naudas ierakstīšanu nākamā gada budžeta likumā, kurš taču ir jāpilda.
Zviedrijas fotoradaru uzdevums ir ierobežot vidējo braukšanas ātrumu nevis dzīties pēc atsevišķiem superpārkāpējiem. Tos agri vai vēlu noķers policija uz ielas, un viņi saņems sodu, jo galvenais ir soda neizbēgamības princips nevis tā apjoms. Savukārt vidējā braukšanas ātruma samazināšana vai vismaz palielinājuma ierobežošana dotu daudz lielāku ieguldījumu vispārējā satiksmes drošībā. Nesen uzzinājām, ka mūsu valstī ir autovadītājs, kuram fotoradars fiksējis ātrumu 148 km/h atļauto 50 km/h vietā, citu pārkāpēju radars fotografējis 58 reizes.
Tie gadījumi liecina, ka konkrētajiem braucējiem uz likumu nospļauties un, fotoradars nav iemesls piebremzēt, tomēr svarīgāk par skraidīšanu pakaļ šādiem ļaunprāšiem pēc zviedru viedokļa ir samazināt vidējo braukšanas ātrumu visā valstī.