Daži piemēri no nesenas vēstures. Nirnbergas process, ko īstenoja Nirnbergas Starptautiskais Kara tribunāls (to veidoja četru sabiedroto valstu iecelti tiesneši), lai tiesātu nacistiskos noziedzniekus. Trīs dienas tika diskutēts par to, kas vainīgs vairāku desmitu tūkstošu poļu virsnieku nogalināšanā. Neraugoties uz to, ka visi zināja īstos vaininiekus šajā slepkavībā, tie oficiāli netika nosaukti, jo PSRS bija sabiedrotais karā pret hitlerisko Vāciju un tās pārstāvji bija Nirnbergas Starptautiskā tribunāla sastāvā.
Minhenes vienošanās, Ribentropa - Molotova pakts un slepenie pielikumi, kuru esamību noliedza PSRS varas struktūras un kuru kopijas, pēc dažu vēsturnieku domām, ar savu izlūkdienestu palīdzību saņēma ASV, netika publiskots un netika uzrādīts, kad Baltijas valstis un PSRS diskutēja par šo pielikumu esamību. Mihails Gorbačovs paziņoja par jaunās domāšanas nepieciešamību pasaules politikā, par perestroiku. Tas skanēja pozitīvi, un atkal radās cerības pasaules politikā ieviest jaunas pamatvērtības, kas būtu balstītas uz likumu un tiesībām. Krievijas prezidents Boriss Jeļcins un parlaments atzina gan Ribentropa - Molotova pakta amorālo pusi, gan atvainojās par PSRS vadības noziedzīgo rīcību, nogalinot Polijas virsniekus Katiņā.
Karību krīzes rašanās iemesli
Pēc II Pasaules kara sākās pasaules vēsturē ienāca posms, ko pazīstam kā Auksto karu. Sākotnēji ietekmes sadale starp sociālisma ideoloģiju un kapitālisma vai tirgus ekonomikas piekritējiem tika izveidota militāri - politiskās savienībās: NATO un Varšavas valstu pakts.
PSRS ieguva kodolieročus, veiksmīgi attīstīja raķešu izstrādi un ražotni. 1961.gadā PSRS veiksmīgi palaida kosmosā raķeti ar cilvēku - Juriju Gagarinu. PSRS vadība, pirmkārt, PSKP Ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs atbalstīja raķešu karaspēka attīstību, pat samazinot aviācijas pulkus un militāro personālu. Uzvara II Pasaules karā, panākumi kodolieroču un raķešu izstrādē un ražotnē, kosmosa iekarošana utt. radīja nepareizu vērtējumu par PSRS ekonomiskajām un militārām spējām. Tas radīja PSRS vadības lozungus par ASV ”noķeršanu" ekonomikā, par to, ka nākotnes paaudze dzīvos komunismā.
Rietumu pasaule, NATO un pirmkārt ASV uzmanīgi sekoja PSRS panākumiem, darbībai un paziņojumiem. Visiem jau bija svaigi atmiņā gan, kā uzvedās Staļins II Pasaules kara laikā, gan Berlīnes krīze, gan karš Korejā, kad II Pasaules kara sabiedrotie atbalstīja dažādas karojošās puses vai praktiski daļēji karoja savā starpā. Visi apzinājās jauno kodolieroču postošās iespējas.
Kubā 1961.gadā pie varas nāca Fidels Kastro. Vēsturniekiem nav vienota viedokļa par Fidela Kastro sākotnējiem plāniem, bet, iespējams, ASV intervences iespēju priekšā (1961.gadā ar ASV valdības ziņu, tika organizēts kubiešu emigrantu neveiksmīgs intervences mēģinājums uz Kubu) viņš pievienojās PSRS sociālisma kursam. (Oficiāli par pievienošanos padomju blokam F.Kastro paziņoja 1961.gada decembrī[1]). ASV uztvēra to kā nopietnu draudu un pēc neveiksmes ar intervenci, tā organizēja Kubas ekonomisko blokādi un pastiprināja savu militāro klātbūtni reģionā.
Var atzīmēt T.Džada viedokli[2], ka pēc neveiksmīgām augstākā līmeņa sarunām Vīnē starp Džonu Ficdžeraldu Kenediju (John Fitzgerald Kenneddy) un Ņikitu Hruščovu pieauga spriedze abu lielvalstu jau tā sliktajās attiecībās. Ņ.Hruščova izaicinošā attieksme Berlīnes jautājumā rosināja Dž.F.Kenediju kodolieroču izvietošanu Eiropā un Turcijā, kas nospiedoši izmainīja stratēģisko situāciju par labu ASV.
Būtiski ir tas, ka ASV un NATO lēmumu par kodolieroču izvietošanu Eiropā un Turcijā pieņēma jau 1957.gadā, un pasaules sabiedrībai tas netika slēpts.
Karību krīze
Tiek uzskatīts, ka ideja par padomju raķešu izvietošanu Kubā pieder PSRS tā laika līderim Ņikitam Hruščovam, kas bija raķešu karaspēka izveides liels entuziasts un pēc kura iniciatīvas PSRS Komunistiskās partijas CK 1962.gada 24.maijā pieņēma lēmumu par militāro sadarbību ar Kubu. Tas bija atsevišķi veidots slepens plāns ar kodēto nosaukumu - ”Anadirja" (A )[3] . Interesanti, ka lēmums tika pieņemts bez saskaņošanas ar Kubas vadību.
Tomēr Fidela Kastro piedāvājumu uztvēra pozitīvi un Kubas valdība 1962. gada augustā bija gatava parakstīt galīgo vienošanos, kas ietvēra punktu par PSRS raķešu izvietošanu Kubā. Maskavā ieradās Če Gevara, lai galīgi saskaņotu Kubas un PSRS vienošanos. Būtiski ir atzīmēt, ka Kubas vadība gribēja publiskot vienošanos starp divām suverenām valstīm, cerot celt Kubas kā suverēnas valsts statusu. PSRS vadība, kas tradicionāli bija pieradusi runāt vienu, domāt un, galvenais, darīt citu, nepiekrita publiskot vienošanos. Tā bija nopietna PSRS vadības kļūda, kas reāli noveda pie Karību krīzes eskalācijas.
PSRS sāka slepeni militāro kravu piegādi uz Kubu pa jūras ceļiem, bet tas tomēr radīja aizdomas ASV un vēlāk arī Rietumvalstu specdienesti ziņoja amerikāņiem par šīm jūras pārvadājumiem. ASV kongress 1962. gada 26.septembrī pieņēma rezolūciju, ka nepieļaus Kubā citu valstu raķešu esamību, kas rada draudus ASV. PSRS savā parastajā stilā paskaidroja, ka tas ir tikai parastais bruņojums Kubas pašaizsardzības nostiprināšanai. Līdzīgi kā tagad tiek sūtīti pretgaisa aizsardzības kompleksi un cits militārais ekipējums Sīrijas valdībai.
Tajā laikā izlūkošanas iespējas nebija tik attīstītas kā tas ir šodien, bet 1962. gada 14. oktobrī ar izlūklidmašīnas U-2 palīdzību tika izdarīti fotouzņēmumi, kas apliecināja, ka uz salas atrodas padomju ballistiskās raķetes un notiek to palaišanas iekārtu izveide. ASV vadība atradās sarežģītā situācijā. Militārās aprindas iestājās par militārā trieciena nepieciešamību, bet ASV vadība piekrita aizsardzības ministra Roberta Maknamaras (Robert McNamara) piedāvājumam, kā pirmo soli veikt jūras blokādi.
Būtiska loma bija 1962.gada 18.oktobrī notikušās ASV prezidenta un PSRS vēstnieka ASV Anreja Gromiko sarunai, kurā Kenedijs informēja par ASV lēmumu veikt Kubas jūras blokādi. A.Gromiko pauda PSRS nostāju - šādas ASV darbības ir pretrunā ar ANO nolikumu, un ka padomju palīdzība ir virzīta uz Kubas militāro spēju stiprināšanu, un šīs palīdzības ietvaros PSRS uz Kubu ir nogādājusi nelielu skaitu raķešu, kuras raksturoja kā ”aizsardzības ieročus"[4]
PSRS centās noliegt faktu, ka Kubā tiek izvietoti kodolieroči. Taču jau nākamajā dienā, 19.oktobrī ASV izlūkdienests ieguva fotogrāfijas, kas vēlreiz apliecināja - raķešu palaišanas iekārtu aktīvu būvniecību Kubā. 1962.gada 22.oktobrī ASV prezidents uzstājoties radio paziņoja par Kubas blokādes sākšanu, kas vēstures literatūrā ieguva nosaukumu ”karantīna".[5]
ASV izvietoja Karību jūrā 183 kara kuģus, vienlaikus palielināja aizsardzības programmas ”Hroma kupols" ietvaros pastāvīgi patrulējošo stratēģisko bumbvedēju B-52 skaitu.
1962.gada 24. oktobrī ASV nospraustajai ”karantīnas" zonai pietuvojās divi padomju kravas kuģi - ”Komiles" un ”Gagarin", turpmākajās dienās arī citi padomju kuģi ieradās šajā reģionā, tomēr ne viens PSRS kuģis ASV noteikto robežu nepārkāpa. Tā bija spēle ”uz nerviem", kad neviena no pusēm nevarēja droši prognozēt oponenta rīcību. Ņikita Hruščovs 26.oktobra vēstulē ASV prezidentam apgalvoja, ka ”aizsardzības" ieroči uz Kubu tikuši nosūtīti pēc Fidela Kastro lūguma[6].
Krīze sasniedza kulmināciju 1962.gada 27.oktobrī, kad Kubas līderis nāca klajā ar aicinājumu savai tautai atvairīt interventus, kas īsumā iekļāvās Fidela Kastro izteiktajā devīzē ”Dzimtene vai nāve" (spāņu val. - Patria o Muerte) un deva pavēli Bruņotajiem spēkiem (BS) notriekt ASV lidmašīnas Kubas gaisa telpā.
PSRS vadībai tāds paziņojums bija negaidīts un nesaskaņots. Tā saprata, ka tas var novest pie konflikta neatgriezeniskas saasināšanās, tādēļ Hruščovs, pārkāpjot diplomātiskās normas, radio vēstījumā vērsās pie Dž.F.Kenedija ar kompromisa piedāvājumu. PSRS piekrīt izvākt kodolieročus no Kubas, ja ASV publiski garantē neuzbrukt Kubai, kā arī izvākt analoģisku bruņojumu no Turcijas.[7]
ASV, atbildot uz PSRS iniciatīvu, bija ar mieru atcelt Kubas blokādi, kā arī atteikties no intervences plāniem, tomēr atbildē netika pieminētas Turcijā bāzētās amerikāņu raķetes. Kenedijs norādīja, ka oficiāli viņš šādu piekrišanu nevar dot, jo minētās raķetes Turcijā ir izvietotas kā NATO bruņojums, nevis ASV. Tomēr Kenedijs pieļāva iespēju uz mutiskas vienošanas pamata tās aizvākt 4 - 5 mēneša laika[8].
Abas puses bija principiāli vienojušās, taču tajā pat dienā (1962.gada 27.oktobrī) notika divi incidenti, kas varēja kalpot par iemeslu tam, ka krīzes situācija kļūst nekontrolējama. Pirmajā gadījumā ASV izlūklidmašīna U-2 veica lidojumu no Aļaskas uz Ziemeļpolu ar uzdevumu savākt gaisa paraugus, lai varētu noteikt vai PSRS pēdējā laikā ir veikusi kodolizmēģinājumus Novaja Zemļa poligonā. U-2 nomaldījās un bez atļaujas nokļuva virs PSRS teritorijas. Lidmašīnas pārtveršanai tikai izsūtīti divi PSRS BS iznīcinātāji un vienlaikus U-2 aizsardzībai debesīs pacēlās divi ASV BS iznīcinātāji. Tas bija uz Karību jūras krīzes fona. Tomēr lielvalstu vadītājiem pietika veselā saprāta un incidents beidzās miermīlīgi.
Otrais gadījums. PSRS zenitartilērija notrieca U-2 Kubas valsts gaisa telpā bez valstu vadītāju sankcijas. Daži analītiķi tajā laikā uzskatīja, ka U-2 lidojums virs Čukotkas ir kā pēdējais izlūklidojums pirms uzbrukuma, bet U-2 notriekšana virs Kubas - ka arī PSRS ir gatava kodolkaram[9].
Pasaulei tas bija izdzīvošanas pārbaudes laiks. Saprāts guva virsroku 1962.gada 28.oktobrī, kad padomju puse oficiāli paziņoja, ka tā ir gatava izvest kodolieročus no Kubas, pretī saņemot ASV garantijas, ka tur nenotiks amerikāņu karaspēka intervence. Ņikita Hruščovs piekrita nepubliskot vienošanas paktu par ASV raķešu izvešanu no Turcijas, bet atzīmēja, ka šis punkts ir obligāta vienošanas sastāvdaļa.
ASV 1962.gada 20.novembrī pārtrauca Kubas blokādi un līdz 1963.gada 1.aprīlim demontēja Turcijā izvietotās kodolraķetes. Pastāv dažādi viedokļi, kad un kādā secībā tika izvestas PSRS stratēģiskās un taktiskās raķetes no Kubas, bet formāli tiek uzskatīts, ka Karību krīze beidzās 1963.gada 7.janvārī, kad PSRS un ASV pārstāvji iesniedza kopīgu vēstuli ANO ģenerālsekretāram, ka panāktais savstarpējās saprašanās līmenis ļauj izslēgt ANO Drošības padomes darba kārtības jautājumu par Karību krīzi.
Karību krīzes mācības:
1. Šādās krīzēs nav uzvarētāju. Daži analītiķi, izvērtējot šo krīzi, tās rašanās iemēslos cenšas noteikt lielākus ieguvējus vai ”uzvarētājus", bet tas nav loģiski pamatots.
2. Karību krīze parādīja, ka abas konflikta puses nonāca pie izpratnes - no kodolkara nevar būt ieguvēju, tas ir karš bez uzvarētājiem. To nesenajā vēsturē apstiprināja Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tetčere, kas izteica domu, ka tikai pateicoties kodolieročiem nav trešā pasaules kara.
3. ASV un PSRS vadītāji bija vienoti par ciešākas sapratnes un dialogu nepieciešamību. Tika izveidota tiešā telefona līnija starp Balto namu un Kremli. 1963.gadā tika parakstīta vienošanās par kodolizmēģinājumu ierobežošanu, kā arī 1968.gada līgums par kodolieroču neizplatīšanu.
4. Ja pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi raksturojas ar kodolieroču radīšanu un velmi ar to skaitu pārspēt pretinieku, tad pēc 1962.gada Karību krīzes pamatnostādne bija radīt pēc iespējas vairāk kodolieročus, nevis lai uzvarētu karā, bet lai iebaidītu pretinieku ar savu spēka pārsvaru. Kodolieroči no uzbrukuma ieročiem kļuva par oponentu ”savaldīšanas" līdzekli, tādejādi uzturot paritātes principu.
5. No militārā viedokļa kodolieroču lielā jauda spēj iznīcināt dažādus objektus, daudz nerūpējoties par trāpījuma precizitāti. Mūsdienās pastāv lielas precizitātes izlūkošanas un uzbrukuma kompleksi, kas ļauj iznīcināt dažādus objektus, neizmantojot kodolieročus. Tādēļ ASV ir gatavi un ierosina atteikties vai aizliegt vispār kodolieročus. Savukārt tam nepiekrīt Krievija, kurai ir paritāte ar ASV kodolieroču jomā (šo valstu rīcībā ir ~90% kodolieroču). Krievija gan stipri atpaliek no ASV BS militārajām spējām konvencionālo ieroču jomā.
Kā rīkojas politiķi šodien[10]
Krievijā mainījās valsts vadība, un tur jau tika diskutēts par Staļina atzīšanu par efektīvu vadītāju, viņš pretendēja uz visu laiku populārākā Krievijas nācijas cilvēka godu. Tiek veidota pat speciālā komisija, lai cīnītos ar vēstures faktu falsifikāciju, bet daudzi vēsturnieki uzskata, ka komisija vēstures notikumus izvēlas subjektīvi un kopumā maina notikumu būtību. Viņu darbības pamatvērtība nemainās - mērķis attaisno līdzekļus.
Krievijas un Gruzijas 2008. gada karš. Vai tad mūsdienu izlūkošanas sistēmas precīzi nenoteica kur, kad un kādas militārās vienības atradās? Noteica, bet mūsdienu diplomātija balstās uz reālpolitikas principiem. Tāda informācija plašsaziņas līdzekļos netiek sniegta, un neviens lieku reizi saasināt attiecības ar Krieviju negrib.
Irānas kodolprogramma, autora redzējumā, var kļūt par draudu ES valstīm. Rietumvalstis cenšas pierunāt Irānu pārtraukt kodolieroču programmu. Papildus tiek radīts spiediens uz Irānu, un šajā jautājumā ir divi galvenie virzieni: pirmkārt, pieņemt ANO līmenī ekonomiskās sankcijas pret Irānu, un otrkārt - nepieļaut Irānai iegādāties pretgaisa aizsardzības (PGA) sistēmu, kas ļautu tai nosacīti droši izstrādāt un īstenot kodolieroču programmu.
Krievija plānoja pārdot Irānai PGA kompleksu S-300. Amerikāņi cenšas ar Krieviju nekonfliktēt un tādēļ, pirmkārt, dod mājienu, ka ASV izskata alternatīvus variantus savai PGA sistēmai Polijā un Čehijā, neiejaucas Krievijas konfliktos gan ar kaimiņiem, gan cilvēku tiesību neievērošanā Krievijā utt. Otrkārt - nekomentē Krievijas jaunās PGA sistēmas S-400 izvietošanu Krievijas austrumos. Krievijas skaidrojums par aizsardzību no iespējamo Ziemeļkorejas raķešu kļūdaino lidojumu virs Krievijas teritorijas neiztur kritiku. Toties ir zināmas prasības balansam ASV - Krievijas līgumos starp spējām uzbrukt un spējām sevi aizsargāt no pretuzbrukuma. Vai PGA kompleksu S-400 izvēršana Krievijas austrumos neizjauc šo vienošanos?
Izraēla pārdod Krievijai bezpilota lidaparātus, un Apvienotie Arābu Emirāti ir gatavi nopirkt ieročus no Krievijas par aptuveni 2 miljardiem dolāru, bet tikai ar noteikumu Krievijai - nesadarboties ar Irānu militārajā jomā, galvenais - nepārdot Irānai S-300. Pastāv gan iespēja neoficiāli nogādāt Irānai S-300 caur trešajām valstīm. Izraēlai ir pieredze kodolieroču ražotņu iznīcināšanā dažās valstīs, un tagad tā spēj to izdarīt arī Irānā, ja tur ir (būs) tādas ražotnes un nebūs mūsdienīgas PGA sistēmas.
Vēl kāds piemērs - notikums ar kravas kuģi "Arctic Sea", kas reģistrēts Maltā un pārvadāja kokus no Somijas uz Alžīriju. Tas it kā tika nolaupīts Baltijas jūrā. Vēlāk Krievijas karakuģi to arestēja kopā ar cilvēkiem, kuri tajā atradās. ”Arctic Sea" komanda ir Krievijas pilsoņi, bet pirāti - Igaunijas, Latvijas un Krievijas pilsoņi.
Krievijas galvenais interneta redaktors, biļetena "Морской бюллетень - Совфрахт" Mihails Voitenko, kurš izteica pieļāvumu, ka uz kuģa "Аrctic Sea" ir bijuši ieroči, tagad ir saņēmis brīdinājumu un spiests pamest Krieviju[11]. Ļoti iespējams, ka kuģī remonta laikā Kaļiņingradā tika iekrauta militāra krava, piemēram, S-300, un vēlāk krava tika papildināta ar oficiāli minētajiem kokmateriāliem. Kādas valsts slepenais dienests izveidoja ”pirātu" komandu, kurai bija piedāvāta savas darbības leģenda un dots uzdevums neoficiāli pārbaudīt kuģi, un kas, iespējams, nezināja sava uzdevuma galamērķi. Nokļūstot uz kuģa, viņi gan uzzināja par slepeno kravu. Tāpat to saprata arī kuģa komanda, un tādēļ tā nevarēja viņiem atļaut nokāpt no klāja.
Starptautiskie likumi atļauj jebkurai valstij arestēt kuģi, kuru sagūstījuši pirāti. Tādēļ bija organizēta piesegšanas operācija, kad tika paziņots, ka pirāti sagūstījuši kuģi, bet kuģa koordinātas tika slēptas līdz laikam, kamēr šajā rajonā ieradās KF kara kuģis un ”nolaupīto" ”Arctic Sea" arestēja. Pēc neilga laika sekojošā Izraēlas prezidenta vizīte Krievijā, kā arī citi notikumi un paziņojumi liek domāt: ja mērķis ir sasniegts - Irāna nesaņēma S-300 -, tad, saskaņā ar ”reālpolitikas" principiem Rietumvalstu specdienesti un politiķi neievieto nekādus paziņojumus plašsaziņas līdzekļos, jo neviens negrib skandālu ar Krieviju[12].
Šo piemēru sarakstu varētu turpināt, analizējot dīvainos sprādzienus dzīvojamās mājās Krievijā, kad kā oficiāli atbildīgie par terora aktiem tika paziņoti čečenu teroristi, bet viņi noliedza atbildību. Kad iedzīvotāji pieķēra cilvēkus, kas ieveda maisus ar spridzekļiem un tajos ieliktu detonatoru, kas uzstādīts uz laiku 5.00, viņi saņēma dīvainus skaidrojumus, ka ir novērsts jauns terora akts. Vēlāk, kad tika noskaidrots, ka personas, kas ieveda spridzekli, ir Krievijas specdienesta pārstāvji, tika paziņots, ka tās ir specdienesta mācības. Turklāt daļa cilvēku, kas šos jautājumus aktualizēja, ir nogalināti, un tagad raksti par šo tēmu tiek aizliegti. Piemēram, amerikāņu izdevēju nams ”Conde Nast" izņēma rakstu par Vladimiru Putinu ”Владимир Путин - темное восхождение к власти”, kur tiek izteikta versija par Krievijas specdienestu iesaisti dzīvojamo māju spridzināšanā[13]. Tas ir saprotams no ”reālpolitikas" viedokļa, jo ASV dažādās jomās sadarbojas ar Krieviju, piemēram, saņēma Krievijas vadības piekrišanu par kravu tranzītu caur Krieviju uz Afganistānu.
Tas ir pasaules politikas līmenī, tādas ir tās pamatvērtības. Bet kā ir Latvijā? Kad izveidojās partija ”Jaunais laiks" un kad tā nokļuva Saeimā, bija paziņojumi, ka visa partijas darbība būs sabiedrībai zināma un pieejama. Vai tagad tā ir?
Tāds ir autora redzējums par Karību krīzes notikumiem, tā laika politiķu iespējamo uzvedību un darbību, kā arī mēģinājums iezīmēt šodienas politiķu un sabiedrības uzvedības un morāles principus, kurus nenoliedzami ir ietekmējuši šie piecdesmit gadus senie notikumi.
[1] Korneičuk D. Kubas avantūra.-http://zn.ua/3000/3150/54748./
[2] Džads T. Pēc kara. - R.: Dienas Grāmata, 2007. - 291.lpp.
[3] Korneičuk D. Kubas avantūra.-http://zn.ua/3000/3150/54748./
[4] Orlovs A.S. Slepena lielvalstu cīņa. -M.:Veče, 2000, -449.lpp
[5] Korneičuk D. Kubas avantūra.-http://zn.ua/3000/3150/54748./
[6] Orlovs A.S. Slepena lielvalstu cīņa. -M.:Veče, 2000, -458.lpp
[7] Lielais A. Karību jūras smaragds. - R.: Liesma, 1966. 248.lpp. Amerikas vēsture . Apskats. - ASV Informācijas dienests. 309.lpp
[8] Orlovs A.S. Slepena lielvalstu cīņa. -M.:Veče, 2000, -461.lpp
[9] Korneičuk D. Kubas avantūra.-http://zn.ua/3000/3150/54748./
[10] Kārlis Krēsliņš Gods kalpot Latvijai. R.:SIA ”Enerģija un Pasaule", 2012.
[12] Raksts tika sagatavots 2009.gada 2.septembrī, bet 6.septembrī Lielbritānijas avīzē ”Sundy Times" ir daļēji šīs versijas apstiprinājums.