Foto: LETA
Latvijā nav balansa starp, pirmkārt, politiķu tiesībām un atbildību. Latvijas iedzīvotājiem grūti saprast atbildības jomu sadali starp Saeimas deputātiem un izpildvaras ministriem, jo šīs divas varas nav atdalītas.

Es savu viedokli pamatošu ar konkrētu piemēru. Zolitūdes traģēdija, kas ir spilgts politiskās bezatbildības gadījums. Pirmkārt, ir krimināllieta un tagad notiek tiesa, kurā, cerams, tiks noteikti patiesie atbildīgie. Otrkārt, par politisko atbildību. Bija izveidota Saeimas izmeklēšanas komisija.

Lietas būtība

Premjerministra iniciatīva, lai ekonomētu valsts budžeta līdzekļus, – likvidēt valsts celtniecības kvalitātes kontroles komisiju. Jautājums tiek izskatīts MK. Ne visi ministri atbalsta, bet vairākums atbalsta. Tālāk jautājumu izskata koalīcijas padomē, kuru vada premjerministrs. Tajā piedalās likumdošanas un izpildvaras pārstāvji un tiek lemts, kā koalīcijas jeb pozīcijas deputātiem balsot Saeimā par būtiskiem jautājumiem.

Koalīcijas padome nolemj atbalstīt, un Saeima, dabiski, nobalso par komisijas likvidāciju. Līdzīgas shēmas bija, risinot "Liepājas metalurga", banku lietas, kā arī citos gadījumos. Kas tad ir politiski atbildīgs šajās shēmās? Ar lielām grūtībām Saeimas izmeklēšanas komisijas materiālos izdevās nosaukt dažas politiski atbildīgās personas, ieskaitot premjerministru.

Kā demokrātiskās valstīs saprot politisko atbildību? Dažādi. Zviedrijā ministre pamet amatu, jo viņai tiek pārmests par dienesta mašīnas izmantošanu, nogādājot savu bērnu uz skolu.

Latvijā Saeimas deputāts noliek savu mandātu, kad viņa pieaugušā dēla vadītā mašīnā atrod augu maisījumu, kas radīja aizdomas par "spaisu". Ekspertīze aizdomas neapstiprināja, un krimināllieta tika izbeigta.

Var atzīmēt vēl viena Nacionālās apvienības Saeimas deputāta cienīgu rīcību. Viņš bija iedzēris, bet ne pie stūres. Viņam bija radušās veselības problēmas, un, vedot uz slimnīcu, Ātrās palīdzības mašīnā viņu bija nofilmējuši. Rezultātā – viņš sākotnēji nolika Saeimas deputāta mandātu, bet vēlāk, kad "draugi" publicēja videomateriālus, nolika arī Rīgas domes deputāta mandātu.

Latvijā ir arī citi gadījumi. Aizdomas par vēlētāju balsu pirkšanu. Deputātu noķer dzērumā pie stūres. Dīvaina viena deputāta aiziešana no Saeimas, lai partijas līdere iekļūtu Saeimā. Nekādas politiskās atbildības.

Cits piemērs. Vēlētāji atceras, kā pēc Zolitūdes traģēdijas premjerministrs Valdis Dombrovskis pēc sarunas ar Valsts prezidentu trīsošā balsī uzņēmās vai bija spiests uzņemties politisko atbildību. Rietumvalstīs cilvēks, uzņemoties politisko atbildību pēc traģēdijas ar cilvēku upuriem, aiziet no politikas. Latvijā daži cilvēki, uzņemoties politisko atbildību, saņem paaugstinājumu. Rietumu partneriem un Latvijas iedzīvotājiem jau netika izskaidrota situācija un politiskās atbildības uzņemšanās iemesls.

Latvijā savulaik iekšlietu ministrs Dainis Turlais uzņēmās atbildību par Talsu traģēdiju un atkāpās no amata, jo ministram pakļautajā struktūrvienībā tika pieļauta nolaidība tehnikas ekspluatācijā, kas izraisīja traģēdiju. Zolitūdes traģēdijas gadījumā premjerministrs, iniciējot kontroles komisijas likvidāciju, palielināja traģēdijas iespējamību. Galvenais jau ir politiskās atbildības sekas.

Tas ir oriģināli, ka cilvēks, uzņemoties politisko atbildību, aiziet darbā uz ES Padomi jau daudz augstākā amatā. Mēs, Latvijas iedzīvotāji, to paši esam atbalstījuši. Kā tas varēja notikt? Labs plašsaziņas līdzekļu darbs. "Vienotība" ļoti veiksmīgi ir izmantojusi plašsaziņas līdzekļus, lai vēlētājiem pastāstītu, kas ir labi un kas slikti. Jo daudzi Latvijā un Rietumos nezināja šīs lietas būtību.

Politiskās atbildības spektrs ir ļoti plašs. Saeimā ir speciāla deputātu Ētikas komisija, līdzīgas komisijas vai kodeksi ir daudzās organizācijās. Var diskutēt par iespējamo normatīvo aktu izstrādi, kas sakārtotu politiskās atbildības jautājumus. Pamācošas ir "Rīdzenes" sarunas. Uz šī fona sevišķi amizanti izklausās SAB vadības mēģinājums pamatot "čekas maisu" satura slepenošanu.

Lasītājiem jāatceras, ka Latvijas vēlētāji ir galvenie tiesneši, kas vērtēs politiķus par doto solījumu izpildi. Domāju, tagad jau bijušā politiķa spārnotais teiciens "Kā var nesolīt?" nav populārs. Vēlētājiem ir jāpieprasa no politiķiem – nemelot. Vērtējiet cilvēkus pēc padarītajiem darbiem!

Vēlētāji paši noteiks cilvēku politisko atbildību. Tas nav vienkārši, jo plašsaziņas līdzekļi var stipri ietekmēt vēlētāju viedokli. Mūsdienās ir daudz dažādu iespēju pasniegt gan faktisko, gan viltus informāciju vēlētājiem. Plašsaziņas līdzekļus var pielīdzināt masu iznīcināšanas ieročiem. Ķīmiskie, bioloģiskie un kodolieroči iznīcina cilvēkus fiziski, bet plašsaziņas līdzekļi var iznīcināt morāli, zombēt cilvēkus.

Demokrātiskās valstīs vēlētājiem ir iespēja izvērtēt situāciju, pieņemt loģiski pamatotu viedokli un saprast, kas ir kas. Tas arī prasa noteiktu piepūli, bet tad kopā varam veidot valsts vadību, kas mūs apmierina. Reāla atbildība no politiķu puses nozīmētu to, ka tiktu samazināts Zolitūdes traģēdijas atkārtošanās risks.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!