Vadlīniju uzdevums un likuma autoritāte
Vadlīniju pamatuzdevums ir skaidrot un padarīt pielietojamu papildināto Izglītības likuma pantu ar tā mīklainajām norādēm uz tikumisko audzināšanu, kurai savukārt jāatbilst "Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām." Atgādināšu, ka vārds 'vērtības' Satversmē ir minēts tikai vienreiz – preambulā –, kura ne mazāk diskutablā ceļā tika izstrādāta un stājās spēkā aizpagājušā gada 22. jūlijā. Šo šķietami tehnisko sīkumu ir būtiski ņemt vērā, lai neaizmirstu, ka valsts likumus izstrādā, maina un pieņem cilvēki, nevis tie dzemdē paši sevi.
Cilvēki savukārt ikreiz ir ieausti nepārskatāmā tīklā, kurā darbojas dažādi mainīgi spēki - kultūra, ideoloģijas, ekonomiski procesi, laikmeta noteiktas vajadzības u.c. Likumiem ir jāklausa, un tos nedrīkst gatavot kā pagadās, bet demokrātiskā sabiedrībā tie nemitīgi ir arī jāpārdomā un jāmaina, ja dažādu sabiedrības grupu pārstāvju, ekspertu un politiķu pamatīgās diskusijās tiek panākta pamatota vienošanās par to, kādēļ izmaiņas ir nepieciešamas. Īsi sakot, demokrātijā, kurā valsts no baznīcas ir šķirta, likumus nenosaka Dievs, pat ne dabas likumi, bet gan cilvēki, līdz ar to likumiem nepiemīt absolūta un neapšaubāma autoritāte.
Likumdošanas iniciatīvas un sabiedrības viedokļa apiešana
Tik pašsaprotamas lietas raksta ievadam paužu tādēļ, ka tās Latvijā, manuprāt, šobrīd ne tuvu nav pašsaprotamas. No valsts likumdevēja arvien biežāk jūtama nekritiska pārliecība, ka statuss teleportē apgaismībā, lai bez plašākām diskusijām ātri un neieklausoties ekspertu un sabiedrības pārstāvju argumentos pieņemtu izmaiņas, kas pamatīgi transformē cilvēku sadzīvi. Savukārt sabiedrības vairākums šo nepamatoto augstprātību norij kā dieva pārbaudījumu vai ko līdzīgu "tautas liktenim" un pamatā atsakās pildīt savus demokrātijas uzliktos pienākumus. Īsi sakot – par valstī notiekošo nav atbildīgs pelēks "politiķu bars", "zaglīgi oligarhi" vai Brisele, bet es, tu, viņš un viņa. Katrs, protams, atšķirīgā mērogā, par kura apmēru gan izlemj un atbild tikai un vienīgi katrs pats.
Izglītības likuma papildināšana un Vadlīnijas ir zīmīgs piemērs brašam solim, kas mūsu sadzīves ģīmi var sašķiebt īstenā vieplī. Bet Vadlīniju pieņemšana 15. jūlijā notika klusi un nemanāmi. Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis norunāja aizgrābtu runu, un lieta darīta. Ar likumu un Vadlīnijām viss notika tā, it kā ekspertu grupas darbs, bet visupirms jau pats likuma pants nebūtu pelnījis plašākas ekspertu un politiķu kopienas diskusiju. Izglītības likuma 10.1. pants sadzīvi jau maina; kopš grozījumiem dažādās Latvijas izglītības iestādēs ir notikuši vairāki cenzūras un pašcenzūras gadījumi, lai būtu pamats satraukumam.
Savā draugu un paziņu lokā vien esmu salasījis piemēru gubu, kur viens gadījums par otru ir absurdāks. Nav gan arī jāpaliek personiskās pieredzes līmenī, kas mūsu politiķiem ir tik mīļš. Mums atliek atcerēties kaut vai slavenākos piemērus – Agneses Krivades dzejoļa "Svētīgi" (Āgenskalna Valsts ģimnāzija) vai kinofilmas "Pilns aptumsums" (Rīgas 1. vidusskola) aizliegšanu izmantot nodarbībās par mācību materiālu. Tas taču kaut nedaudz mulsina!
Ministra slavas dziesma Vadlīnijām
Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis savā 15. jūlija sēdes runā Vadlīnijas skaļi slavēja kā uzvarošu panākumu cīņā ar prokremliskiem centieniem duļķot Latvijas izglītības sistēmu un kā valstiskuma un brīvības stiprinātāju. Būdams Latvijas patriots, es ministram pilnīgi piekrītu – valsts griba un brīvība ir jāstiprina un līdz šim ar to man, tev, viņam un viņai ir klājies kā pagadās, tomēr diez vai to varēs paveikt tikai ar skanīgiem saukļiem. Ir vairāk nekā dīvaini vadlīnijas uzskatīt par uzvaru, ja jau ar pašu likuma pantu sevi esam piegrūduši tuvāk Maskavai, ne Briselei. Sanāk, ka mēs cīnāmies paši ar saviem likumiem!
Piemēram, man kā heteroseksuālam vīrietim, kas ģimeni uzskata par vienu no dzīves un sabiedrības pamatvērtībām, ir pretīga homoseksuāļu spiešana atpakaļ skapī, bet to Izglītības likuma pants veic, ar saikli "un" salipinot ģimenes un laulības jēdzienus, kā arī neizceļot dažādus kopā būšanas veidus. Vai vīriešu un sieviešu pāri neveido Latvijai svarīgas ģimenes? Viņi ir kādā ziņā mazāk cilvēki? Ja tā, tad kāda velna pēc? Priekšstats par homoseksualitāti kā slimību vai ko nenormālu mūsu platuma grādos pieder monolīti ideoloģizētajam padomju laikam, kurā vismaz vārdos mēs taču atgriezties nevēlamies, turklāt, cīņa ar "homoseksualitātes propagandu" ir viens no efektīgākajiem ideoloģiskajiem ieročiem sabiedrības debilizēšanai mūsu lielā kaimiņa arsenālā.
Solis atpakaļ pagātnē
Dievs ar homoseksuāļu laulībām. Paliekam pie ģimenes. Galu galā ģimene ir arī vecvecāki un mazbērni - situācijā, kad vecāki ir izpalikuši. Ģimene ir brāļi un māsas bez vecākiem. Kā ar viņiem? Kā justies tiem, kas ir šķīrušies, ar bērniem vai (piemēram, es, kas) baznīcā laulāties netaisās, bet grib radīt, iespējams, adoptēt valstij tik nepieciešamos bērnus un godprātīgi veic savu darbu? Šādu cilvēku mūsu Latvijā ir daudz. Cilvēki nesāks viens otru mīlēt prasmīgāk, ja laulības tukšvārdīgi tiks iecentrētas par visu vērtību vērtību. Notiks tieši pretējais. Laiks, kad mīlestību un bērniem bagātu ģimeni nostiprina vienīgi laulības, ir pagājis, ja vien negribam griezties atpakaļ, pagātnē.
Vadlīnijās ir mēģināts uz šiem un citiem jautājumiem atbildēt un, manuprāt, dokuments ir kompetenta atbildīga un godprātīga darba rezultāts, cik nu vien šajā situācijā tas bijis iespējams. 12 tikumi ir definēti korekti, un Satversmes preambulas ārkārtīgi vieglprātīgi izplūdušie "dzīvesziņas" un "kristīgo vērtību" jēdzieni Vadlīnijās tiek līdzsvaroti ar tikumu definīcijām un atkārtotu uzsvaru uz brīvību, patstāvību, kritisku domāšanu un personisku atbildību – ģimenei līdzvērtīgām un nevis tai pakārtotām demokrātiskas sabiedrības vērtībām. Lasot Vadlīnijas, rodas sajūta, ka to veidotāji ir centušies cik spēka runāt par to demokrātiju, kādu ieskicēju raksta sākumā. Tāpēc daļēji var piekrist Šadurska uzslavām, bet tikai daļēji, jo tā nav uzvara.
Sēj šaubas par pedagogu profesionalitāti
Vadlīniju tekstā ir gana daudz lietu, kas dara uzmanīgu. Piemēram, teksta V daļas 21. – 24. punkti, šķiet, pārāk lielu varu lemšanā par mācību saturu deleģē bērnu vecākiem. Šie punkti rada iespaidu, ka izglītības profesionāļiem nevar uzticēties. Bet tas ir absurdi. Diez vai iestāžu darbu atvieglos un darba kvalitāti uzlabos nepieciešamība pedagogiem un iestāžu vadītājiem argumentēti atbildēt uz ikkatru vecāka kaprīzi vai nepatiku. Bet minētie Vadlīniju punkti pamatā paredz, ka vecākiem ir iespēja prasīt skaidrojumu bez ierobežojumiem, kādos gadījumos to darīt ir pamatoti.
Vadlīniju iezīmētā aina kļūst tikai šaubīgāka, ja izlasām 17.4. punktu.
No vienas puses, punkts pareizi uzsver liegumu izglītojamā tikumiskās audzināšanas procesā aicināt uz cietsirdību un fizisku vai emocionālu vardarbību, pornogrāfiju, cilvēka pazemošanas, netiklības un atkarību izraisošu paradumu propagandu. No otras puses, ja vecākiem ir tiesības pieprasīt skaidrojumu un lemt par jebko, kas viņiem nepatīk, tad ķengāšanās lādei vāks ir vaļā. Kas ir netikli? Vai puiša un meitenes skūpstīšanās publiskā vietā ir netikla? Kā kuram. Divu puišu skūpstīšanās? Vairākumam.
Vai būs netikli, ja skolā tiks runāts par seksualitāti, dzimumdzīvi un citām ar savu veselību un dzīves kvalitāti saistītām lietām, kas jauniešus nesāk nodarbināt universitātes pirmajā kursā, bet daudz agrāk? Vai pedagogiem būs jāiegulda tā jau tik dārgais laiks vecāku iebildumos par to, ka nodarbībā ir lietpratīgā vadībā analizēti mākslas darbi, kuros aktualizētas mums apkārt esošas tēmas – teiksim, alkoholisms, prostitūcija un cita veida cilvēku ekspluatācija, zagšana, slepkavošana utt.?
Kā ir ar mākslas elastīgajām attiecībām ar morāli? Vienu no izsenām Eiropas kristīgo kultūru vērtībām, kas sniedz būtisku pienesumu demokrātijai vitālu vērtību uzturēšanā pie dzīvības. Vadlīnijas visai skaidri pasaka, kas ir tikumīgi, bet pilnīgi atvērtu atstāj jautājumu par to, kas ir netikli. Brīvais temats!
Kur pazudusi tagadne un nākotne?
Šādi varētu turpināt ilgi, bet tuvojoties raksta noslēgumam, pieskaršos vēl vienam aspektam. Vadlīniju 10.5. punkts pavisam pamatoti uzsver nepieciešamību stiprināt audzēkņu valstiskuma apziņu. Manuprāt, problēma gan ir tajā, kādā veidā šī stiprināšana ir paredzēta. Valstiskuma apziņa teju viennozīmīgi tiek pievērsta pagātnei. Pēc Vadlīniju veidotāju uzskatiem to stiprina atceres pasākumi, tautas tradicionālie un valsts svētki, Latvijas vēsture un nelaimīgais 'tautas liktenis', kas ir iešļūcis arī šajā tekstā.
Lūdzu, nepārprotiet, es piekrītu, ka viss punktā minētais, izņemot nošņurpušo "tautas likteni", noteiktā izpratnē ir būtisks, pat ļoti. Mani drīzāk pamatīgi mulsina tas, ka šajā ainā neparādās ne tagadne, ne nākotne. Saskaņā ar Vadlīnijām valstisku lepnumu un pašapziņu mums nez kāpēc nestiprina tas, ka tiecamies būt moderna valsts, kas seko jaunākajām zinātnes revolūcijām, mācās no labākajiem paraugiem, izgudro atjautīgus radošus risinājumus, kas varētu kļūt par paraugu arī citiem. Pašapzinīgs var būt ne tikai par savu putekļaino bagātīgo pagātni, bet arī par tagadnes veikumu nākotnes perspektīvā. Var lepoties ar katru, kaut vai sākotnēji neveiklo soli, kas izdevies ceļā uz labu dzīvi.Varētu jautāt, kas gan ir laba dzīve un kādām tad Vadlīnijām vajadzētu būt? Manuprāt, pirmkārt, par spīti teksta auglīgajiem aspektiem, visdrīzāk tas neuzvarēs Izglītības likuma uzstādīto žēlabaino liktenības kursu.
Likums visdrīzāk turpinās spiest cilvēkus būt nepārliecinātiem par savām izvēlēm. Tas spiedīs baidīties, bet bailes ir kā ķirmji, kas klusi skrapstot jebko labu saēd no iekšpuses. Skolotāji izvēlēsies nepārrunāt ar skolniekiem būtiskas tēmas, kas kādam vecākam varētu nepatikt. Tāpat vecāki arvien vairāk satrauksies par bērniem, jo skolām uzticēties nevarot. Otrkārt, šīs lietas būtu nepieciešams ilgstoši apspriest un kritiski vētīt dažādiem Latvijas izglītības procesos iesaistītiem speciālistiem un tikai tad izlemto nostiprināt likumos. Nevis darīt otrādi – radīt likumus, ar kuriem ir jācīnās kā ar vējdzirnavām.
Šādi likumi ir jāatceļ! Savukārt Vadlīnijas var izmantot turpmākam darbam, jo tajās ir daudz vērtīga.Un visbeidzot par labu dzīvi. Tāda, manuprāt, ir iespējama tikai tad, ja katrs patiešām cenšas cik spēka būt patstāvīgs un domāt, bet abi šie lielumi viens bez otra nav iespējami un bez tiem nav arī iespējama tikumīga dzīve.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
