Līdz nesenam brīdim laika posmu pēc Otrā pasaules kara varēja dēvēt par labsirdīga liberālā internacionālisma laiku. Pēckara pasaules kārtība sāka veidoties jau 1941. gadā, kad ASV prezidents Franklins D. Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils uz kuģa, kas bija pietauvots kādā Ņūfaundlendas līcī Kanādā, sagatavoja Atlantijas hartas uzmetumu. Lai gan uzvaras kaujas laukos Eiropā bija guvis Hitlers, Čērčils un Rūzvelts bija apņēmības pilni ne tikai pielikt punktu nacistu straujajiem uzbrukumiem, bet arī ielikt pamatus miera un demokrātijas pilnai nākotnei.
Viņiem izdevās daudz vairāk, nekā, visticamāk, viņi bija iedomājušies kā iespējamu. Pēc Atlantijas hartas nāca Apvienoto Nāciju Organizācija, Bretonvudsas institūcijas, globālā tirdzniecības sistēma, vispārējā cilvēktiesību deklarācija un vēl daudz kas cits. Desmitgadēs pēc kara notika dekolonizācija un parādījās daudzas jaunas valstis, un kādreizējie ienaidnieki apvienojās jaunās aliansēs un vispārējā integrācijas struktūrā.
Ķīnas lielā "atvēršanās" un Padomju Savienības sabrukums 1991. gadā iezīmēja sākumu ceturtdaļgadsimtam, kurā tika panākts patiesi apbrīnojams globālais progress. Faktiski, spriežot pēc standarta ekonomiskajiem, politiskajiem un sociālajiem indikatoriem, tas mierīgi varētu būt bijis arī vislabākais ceturtdaļgadsimts cilvēces vēsturē. Nebija nekādu apjomīgu karu lielvalstu starpā, globālā tirdzniecība auga plašumā un veicināja ekonomisko izaugsmi, nabadzība tika samazināta vairāk nekā uz pusi, un strauja zinātnes un tehnoloģiju attīstība nesa labumu ikkatrā pasaules nostūrī.
Tomēr pēdējos gados pasaule ir iegājusi jaunā fāzē. Ideālisma un cerību politiku ir nomainījusi identitātes un baiļu politika. Šī tendence pakāpeniski ir iesakņojusies Rietumu valstīs, citā pēc citas, taču visredzamāk ir izpaudusies abās anglosakšu valstīs, kuru dēļ iepriekšējais brīnumainais progresa posms vispār bija iespējams.
Šobrīd ir traģiski vērot mulsuma pilnās politiskās debates Apvienotajā Karalistē. Kopš "Brexit" referenduma 2016. gada jūnijā Lielbritānija ir velti meklējusi iluzoru suverenitātes konceptu, kas varētu novērst masīvo starptautiskās varas un ietekmes zaudējumu, kas gaidāms pēc tās aiziešanas no Eiropas Savienības. Savulaik Lielbritānija pasaulei bija globāls valsts pārvaldes mākslas paraugs, bet nu to nomainījusi vien aprobežota ķildošanās.
Taču pat vēl lielākas sekas rada Trampa Baltā nama juceklīgā politika. Desmitiem gadu Baltais nams bija globālas līderības paraugs, bet šobrīd tas ir kareivīgas retorikas, kas pat ne izlikties nemēģina, ka veicinātu ideju par globālo kārtību, avots. Patiesi, Trampa administrācijas oficiālā nacionālās drošības stratēģija ASV centienus nosargāt globālo kārtību atspoguļo kā neproduktīvus un pašiznīcinošus. Tas paredz nākotni, ko pilnībā noteiks konflikti atsevišķu valstu starpā.
Saprātīga reakcija uz Krievijas agresiju un noteikumu pārkāpšanu, īpaši Austrumeiropā, un uz Ķīnas pieaugošo agresīvo pašpārliecinātību uz pasaules skatuves būtu Amerikas stratēģiskās nostājas pārskatīšana. Taču ASV prezidenta pirmajam instinktam vajadzētu būt aizsargāt starptautisko kārtību no visiem pieaugošajiem draudiem, vienlaikus veicot pielāgošanos, lai stātos pretī jaunām dzīves situācijām. Lai risinātu ar klimata pārmaiņām, migrācijas pieaugumu un revolūciju informācijas un komunikāciju tehnoloģijās (IKT) saistītus jautājumus, būs nepieciešamas jaunas, visaptverošas starptautiskas vienošanās, kas pasargās katras valsts intereses.
Diemžēl Trampa Baltā nama oficiālie paziņojumi šķiet mērķēti uz jebkādas izjūtas par kārtību graušanu cerībā, ka ASV iznirs virsotnē kādā nākotnes cīņā Hobsa garā par totālu globālo dominanci. Pēc šādas loģikas starptautisko tirdzniecību vajadzētu regulēt nevis likumiem un institūcijām, bet gan ieviešot vienpusējus protekcionisma pasākumus un izdarot spiedienu, un pret tādām institūcijām kā ES – kuras mērķis ir nodrošināt kārtību un stabilitāti caur integrāciju – izturoties ar vienaldzību, ja ne gluži nicinājumu.
No Ķīnas skatpunkta Trampa administrācijas "visu karš pret visiem" vīzija Hobsa garā varētu izrādīties saistoša, pie nosacījuma, ka tās ekonomika turpina augt un ka tā izvairās no nopietniem iekšējiem sociāliem vai politiskiem nemieriem. Galu galā, ja globālo noteikumu būs mazāk, Ķīnai būs pat vēl mazāk šķēršļu, lai nostiprinātu savu pieaugošo ietekmi ārvalstīs.
Šajā scenārijā zaudētājas, neapšaubāmi, būtu valstis rietumos, ar to domājot ne tikai Eiropu, bet arī tādas zemes kā Indija, kuras turpinās uzturēt liberālu demokrātiju, ekonomisko atvērtību un vērtības, kas iezīmēja to brīnumaino ceturtdaļgadsimtu, kas sekoja Aukstajam karam.
Pat izslēdzot sliktākos scenārijus, Rietumi saskarsies ar jaunu pasauli ar jauniem censoņiem, kas izvirzīs jaunas prasības attiecībā uz nākotni. Līdz ar to tā būtu liktenīga kļūda, ja Rietumvalstis atteiktos no idejām un institūcijām, kas iepriekšējās desmitgadēs nesušas labklājību un stabilitāti. Vispirms jau tām muguru uzgriezt šobrīd nedrīkst tās abas valstis, kas ir visvairāk atbildīgas par šīs pēckara starptautiskās kārtības radīšanu.
* Karls Bilts ir kādreizējais Zviedrijas premjerministrs un ārlietu ministrs.
