Kaspars Druvaskalns: Kāpēc policistam jāēd mazāk nekā karavīram  (94)

Šie dokumenti paredz būtisku finanšu resursu pieaugumu aizsardzības politikas īstenošanai vidējā termiņā. Atšķirībā no vairuma ministriju, Aizsardzības ministrija ir spējusi izstrādāt un pietiekami profesionāli lobēt nozares politiku, kas, paredzams, nodrošinās aizsardzības nozares stabilitāti, prognozējamību un attīstību, kas varētu nākt tikai par labu valsts aizsardzības spējām un sektorā nodarbinātajiem.

Turpretī drošības sektors ir ļoti sadrumstalots un tajā nav visaptverošas valsts politikas. Katra institūcija funkcionē savādāk un pēc pilnīgi atšķirīgiem principiem. Kā mēdz teikt - katrs kā māk, tā mauj, un katrs velk deķi (budžetu) uz savu pusi. Notiekošo nevar nosaukt par savstarpēju konkurenci, tas drīzāk dēvējams par komplicētu bardaku. Vienotas un mērķtiecīgas politikas trūkuma dēļ arī nevar cerēt uz stabilitāti, prognozējamību un attīstību, kas nodrošinātu puslīdz akceptējamu valsts iekšējās drošības kapacitāti un sektorā nodarbināto motivāciju.

Šajā rakstā vēlos sīkāk parādīt aizsardzības un drošības sektorā nodarbināto darba (dienesta) apstākļu atšķirības nodrošinājuma un atlīdzības jomā.

Aizsardzības sektorā nodarbinātajiem, salīdzinot ar vairumu drošības sektorā strādājošo, nodrošinājums (telpas, aprīkojums, transports, bruņojums, tehnoloģijas u.c.) ir atzīstamā līmenī. Nodarbināto atlīdzību nosaka Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums[3] un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi. Karavīra aptuvenā atlīdzība pēc nodokļu nomaksas svārstās no 410 latiem ierindniekam līdz 1500 latiem ģenerālim.

Savukārt drošības sektorā nodarbinātajiem nodrošinājums ir atšķirīgā līmenī: daudzviet tas ir katastrofāli neadekvāts - netiek apmierinātas pat elementārās vajadzības. Drošības sektora nodarbināto atalgojumu nosaka tas pats iepriekšminētais likums un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi, bet drošības sektorā nodarbināto amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm, piemēram, policistu aptuvenā atlīdzība pēc nodokļu nomaksas svārstās no 200 latiem ierindniekam līdz 1400 latiem ģenerālim.

Arī sociālo garantiju atšķirība ir visai ievērojama, un, vērtējot situāciju kopumā, rodas vismaz daži retoriski jautājumi: ar kādu argumentāciju valsts noteikusi, ka policistam, robežsargam, ugunsdzēsējam vai ieslodzījuma vietu apsargam ēšanai vajag uz pusi mazāk līdzekļu nekā karavīram, un kāpēc, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un pašvaldības policijas amatpersona ēd par savu naudu, no kuras nomaksāti nodokļi?  

Atgādināšu, ka Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma mērķis bija panākt, ka valsts un pašvaldību institūcijās amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanā tiek ievēroti līdzvērtīgi nosacījumi, bet, izvērtējot likuma un uz tā pamata izdoto noteikumu normas, kā arī analizējot to piemērošanu, ir vienkārši secināms, ka pastāv ļoti atšķirīgi nosacījumi atlīdzības noteikšanā, un tas attiecas ne tikai uz aizsardzības sektorā un drošības sektorā nodarbinātajiem.

Atšķirības aizsardzības sektorā (Nacionālo bruņoto spēku amatpersona) un drošības sektorā (Valsts policijas amatpersona) nodarbināto aptuvenajā atlīdzībā pārskatāmi redzamas tabulā, kurā uzskaitīts, kādi komponenti ietilpst katra atlīdzībā, par piemēru ņemot līdzvērtīgas amatpersonas ar zemāko dienesta pakāpi un ar pulkveža dienesta pakāpi, nerēķinot atsevišķas piemaksas.

* ar 5 gadu izdienu

** ar 15 gadu izdienu

Tabulā uzrādītie aprēķini ir aptuveni, jo atlīdzības aprēķināšanai katrā konkrētā gadījumā ir jāņem vērā vairāki papildus apstākļi, taču nevar nepamanīt, ka drošības sektorā nodarbināto vidējā atlīdzība ir absolūti neadekvāta salīdzinājumā ar aizsardzības sektorā nodarbināto vidējo atlīdzību.

Abos analizētajos sektoros tiek nodarbinātas arī civilpersonas, kurām atlīdzība ir atšķirīga un veidota pēc citiem principiem saskaņā ar jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, un arī starp šiem nodarbinātajiem atalgojuma apmērs un veidošanas principi ir ļoti atšķirīgi.  

Rietumu demokrātiskās valstīs aizsardzības un drošības sektorā nodarbināto atlīdzību veidojošie komponenti un apjoms krasi atšķiras no Latvijā piemērotās prakses. Latvijā kārtējo reizi viss notiek savādāk nekā citās valstīs, kurās drošības sektora adekvāts nodrošinājums iet roku rokā ar pakalpojumu līmeni. Tāpēc nav pamata brīnīties par pašreizējo situāciju, kas ir atbilstoša drošības sektora motivācijai, profesionalitātei un kapacitātei. Šobrīd nevar runāt par vispārpieņemtiem drošības sektora sniegtiem pakalpojumu standartiem, jo tādu vienkārši nav. Būtiskas ir arī atšķirības izglītības un karjeras plānošanas sistēmā, nemaz nerunājot par pētniecību un zinātni attiecīgajās nozarēs.

Saglabājoties šādai situācijai, bez īpašām zināšanām var droši prognozēt, ka tuvākajos gados turpināsim saņemt no NATO un ES partneriem komplimentus par ieguldījumu valsts aizsardzības sektora attīstībā (un tas ir labi), bet tikpat droši var prognozēt, ka drošības sektors, īpaši iekšējās drošības, turpinās nīkuļot bez attīstības un motivācijas perspektīvām (un tas nav labi).

Ar šādu attieksmi politikas veidotāji skaidri pasaka aizsardzības un drošības sektorā nodarbinātajiem, ka karavīrs valstij ir daudz svarīgāks nekā, piemēram, policists, robežsargs vai kāda cita drošības sektorā nodarbināta amatpersona. Tāda nevar būt un nav laba politika un prakse, kad starp spēka struktūru nodrošinājumu, sociālām garantijām un atlīdzību pastāv tik krasas atšķirības.

Manuprāt, fundamentāli būtu jāpārskata aizsardzības un drošības sektorā nodarbināto nodrošinājuma, sociālo garantiju un atlīdzības apmēra atšķirību samērība un pamatotība, kā arī atalgojumu veidojošie komponenti. Nosakot nozaru mērķus un uzdevumus, valstij būtu jānodrošina adekvāts nodrošinājums, taisnīgs atalgojums un sociālās garantijas gan aizsardzības, gan drošības sektorā nodarbinātajiem, ņemot vērā labas pārvaldības prakses pamatprincipus.