Kaspars Druvaskalns: Mediji un nacionālā drošība  (76)

Medijiem nav jāatbalsta esošā vara, kā tas pieņemts totalitārās valstīs, bet gan kritiski jānostājas pret to un maksimāli objektīvi un bezkaislīgi jāanalizē tās lēmumi un rīcība. Medijiem jāziņo sabiedrībai par to, kas notiek, analītiski jākomentē un jāanalizē notiekošais, jāvērtē un jākontrolē varas pārstāvju rīcība un darba rezultāti, kā arī jānodrošina komunikācija starp dažādām sabiedrības grupām. Mediju manipulācija un ietekmēšana, kā arī to brīvprātīga kalpošana ne-sabiedrības interesēm ir nepieļaujama, un tas ir bīstami ne tikai pašam medijam, bet nacionālajai drošībai un sabiedrībai kopumā.

Mediju pienākums ir izstrādāt un īstenot informācijas politiku, kura, balstoties uz vārda, preses un citām demokrātiskajām brīvībām, rosina atklātu dialogu starp valsti un sabiedrību, kā arī starp atsevišķām sabiedrības grupām, sekmējot valsts un sabiedrības sapratni, valsts un pašvaldību informatīvo atvērtību, veidojot uzticību sekmējošu vidi valsts un sabiedrības attiecībās. Šī funkcija ir neatņemama nacionālās drošības sastāvdaļa, un mediju lomai tajā ir fundamentāla nozīme.

Dažādas sabiedriskās domas aptaujas, pētījumi, reitingi un apkārtējo cilvēku noskaņojums liecina, ka sabiedrības uzticība likumdevējam, tiesu varai un izpildvarai ilglaicīgi ir neapskaužami zemā līmenī. Šo varu kompetences, reputācijas un uzticības zemajam līmenim ir vairāki objektīvi un subjektīvi iemesli, un tieši tādēļ tās ir ieinteresētas, lai ceturtā vara (mediji) neatraujas no viņu līmeņa.

Vainot medijus pārējo varu reputācijas graušanā, kā tas dažkārt tiek kultivēts, pārsvarā nav pamatoti. Protams, mediju un atsevišķu žurnālistu lauciņā arī var iemest pa kādam akmenim, bet par to šoreiz nav stāsts. Svarīgākais, lai mediji rūpētos par brīvu informācijas plūsmu valstī, nodrošinot ikviena iedzīvotāja tiesības saņemt objektīvu un vispusīgu informāciju, kas ļautu aptvert valstī un sabiedrībā notiekošos procesus.

Nav pieļaujama žurnālistu "piekārtošanās" – brīvprātīga vai piespiedu - valsts varai, bet tiem jārunā ar varu kā līdzīgiem ar līdzīgu, jo tas ir sabiedrības un nacionālās drošības interesēs.

Turklāt, skatoties caur nacionālās drošības prizmu, ir jāsaprot: jo augstākā līmenī ir mediju kompetence, reputācija un sabiedrības uzticība, jo mazāk iespēju likumdevējam, tiesu varai un izpildvarai rīkoties pret sabiedrības un tātad arī pret nacionālās drošības interesēm.

Diemžēl situācija pasliktinās un tendences Latvijā nav glaimojošas, jo arvien biežāk novērojami mēģinājumi ietekmēt medijus un to pārstāvjus ar likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas rīcībā esošiem instrumentiem. Par to uzskatāmi liecina starptautiskās organizācijas "Reportieri bez robežām" (Reporters Without Borders) 2012.gada ziņojums , kur Latvija preses brīvības reitingā ir iekļauta 50.vietā, tas salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ir kritums par desmitiem vietu. Būtu vērtīgi aizdomāties, kādi iemesli šim kritumam un vai nākamgad neatradīsimies ap 80.vietu?

Viens no Latvijas drošības, tiesiskuma un preses brīvības indikatoriem būtu situācija, ja mediji, arī starptautiskie, savas infrastruktūras daļas vēlētos izvietot Latvijas teritorijā. Diemžēl notiek pretējais - pat Latvijas mediji un žurnālisti bēg no šīs teritorijas, izvietojot savas infrastruktūras daļas ārvalstīs. Šeit ir pamats aizdomāties, jo mediji un žurnālisti, papildus nodokļu slogam un reklāmas ierobežojumiem, šo rīcību pamato ar vēlmi aizsargāt preses, vārda un citas brīvības, kā arī informācijas avotus, klientus un autorus no Latvijas varasiestāžu iespējamās patvaļas.

Šajā kontekstā būtu ļoti kritiski jāvērtē daudzu jauno iniciatīvu - "uzlabot" tiesiskos regulējumus attiecībā uz informācijas atklātību, valsts noslēpumu, operatīvo darbību, datu aizsardzību, elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, komunikāciju un citu - rezultatīvo daļu.

Kā piemēru var minēt, cik gludi, bez žurnālistu un sabiedrības īpašas intereses attīstījās iniciatīva piešķirt Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļiem speciālo atļauju pieejai valsts noslēpuma objektiem, argumentējot, ka tas veicināšot uzticību starp sabiedrību un NEPLP, kā arī starp NEPLP un drošības iestādēm.

Var jau būt, bet es žurnālistus un sabiedrību aicinātu atminēties pēdējo gadu pieredzi saistībā ar informācijas atklātību un komunikāciju ar amatpersonām, tajā skaitā par "noslepenotiem" jautājumiem un to klasificēšanas pamatotību, kā arī ieskatīties, piemēram, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā attiecībā uz NEPLP kompetenci un likumā "Par valsts noslēpumu" noteikto. Jāuzsver, ka NEPLP ir neatkarīga pilntiesīga autonoma institūcija, kas atbilstoši savai kompetencei pārstāv sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā, un nav pieļaujama NEPLP darbība ne-sabiedrības interesēs aiz slepenības plīvura. Ir jāsaprot, ka ar speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpuma objektiem izsniegšanu vai neizsniegšanu izpildvarai iespējams manipulēt ar tās lietotāju, neskatoties, ka valsts noslēpuma jēdzienam ir pavisam cita jēga un būtība.

Arī valdības deklarācijā nospraustais mērķis izveidot vienotu sabiedrisko mediju no nacionālās drošības aspekta nav viennozīmīgi vērtējams, jo "monstru" veidošana un pārvaldīšana nav valsts stiprā puse, turklāt pastāv sabiedriskā medija ietekmēšanas un informācijas monopolizācijas riski.

Mediju jomas ekspertiem un žurnālistu organizācijām, piesaistot citus ekspertus, būtu nepieciešams visaptveroši izanalizēt starptautisko praksi un tiesiskos regulējumus, samērojot to ar nacionālo realitāti un šīsdienas tendencēm, un tad nākt pie sabiedrības ar secinājumiem un saviem priekšlikumiem.

Ir jāsaprot, ka politiskajai un ekonomiskajai varai ir savas savtīgas intereses attiecībā uz medijiem, tādēļ nevajadzētu paļauties, ka tie nodrošinās caurspīdīgu mediju vidi un sabiedrības interesēm atbilstošu informācijas politiku. Manuprāt, šeit "pirmā vijole" jāspēlē mediju nozares profesionāļiem.