Foto: LETA
Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu, vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte. Nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums.

Tie ir pamatpostulāti, kas definēti Nacionālās drošības likumā[1], un tie uzliek valstij pienākumu izstrādāt un īstenot atbilstošu, visaptverošu drošības politiku.

Taču startam drīzumā gaidāmajās Saeimas ārkārtas vēlēšanās pieteikušos partiju "Vienotības", Zatlera reformu partijas, "Saskaņas centra", "Visu Latvijai!"-TB/LNNK, Zaļo un Zemnieku savienības, Šlesera reformu partijas-LPP/LC, "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" programmu analīze diemžēl liecina, ka tajās nav ietvertas pamatotas un visaptverošas drošības politikas iezīmes.

Kas ir nacionālā drošība un ko gribētos redzēt partiju programmās? Teorijas, izpratnes un interpretācijas par nacionālās drošības un drošības politikas būtību ir visdažādākās. Vienas vispārpieņemtas nacionālās drošības definīcijas nav, tomēr daudzo definīciju šķirtnes sniedz priekšstatu par šī jēdziena galvenajām iezīmēm.

Sākotnēji nacionālās drošības izpratne bija vienkārša un uzsvēra tikai brīvību no militāriem draudiem un politiskās apspiešanas. Taču vēlāk tā kļuva izsmalcinātāka un ietvēra arī cita veida nemilitāro drošību. Daži eksperti nacionālo drošību definē kā procesu, ar kuru, izmantojot ekonomiskās, militārās, politiskās varas un diplomātiskās sviras, panākama valsts izdzīvošana. Ir arī viedoklis, ka nacionālā drošība ir stāvoklis, kad valsts iedzīvotāji tiek pasargāti no draudiem, jo īpaši no ārpuses. Interesants ir arī uzskats, ka nacionālā drošība ir piemērots un agresīvs politiskā elastīguma, cilvēkresursu, ekonomikas struktūru iespēju, tehnoloģiskās kompetences, industriālās bāzes, dabas resursu pieejamības un, visbeidzot,  militāro spēju sajaukums.

 

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) aizsardzības sekretārs no 1977. līdz 1981.gadam Harolds Brauns (Harold Brown) ir teicis, ka nacionālā drošība ir iespēja saglabāt tautas fizisko integritāti un teritoriju, ekonomiskās attiecības ar pārējo pasauli uz saprātīgiem noteikumiem, aizsargāt nācijas raksturu, institūciju un pārvaldību no ārējiem traucējumiem, kā arī kontrolēt savas robežas[2]. Hārvardas universitātes profesors Čārlzs Maiers (Charles Maier) savulaik ir rakstījis, ka nacionālā drošība ir spēja kontrolēt iekšējos un ārējos apstākļus, lai sabiedrībai dotu pārliecību par savu pašnoteikšanos vai neatkarību, kā arī nodrošinātu pārticību un labklājību[3]. Arī ASV prezidents Baraks Obama (Barack Obama) savā Nacionālās drošības stratēģijā ir iekļāvis visaptverošu pasaules uzskatu, definējot, ka ASV nacionālās drošības intereses ir drošība ASV, tās pilsoņiem un sabiedrotajiem. Tāpat ASV nacionālās drošības mērķis ir spēcīga, novatoriska un pieaugoša ASV ekonomika atklātā ekonomikas sistēmā, kas veicina iespējas un labklājību; cieņa pret universālām vērtībām ASV un pasaulē, kā arī ASV vadībā nodrošināta starptautiska kārtība, kas veicina mieru, drošību un iespēju ciešākai sadarbībai, lai risinātu globāla mēroga izaicinājumus.[4]

Lielākajā daļā nacionālās drošības definīciju ir uzsvērts, ka nacionālā drošība ir orientēta uz valsts iedzīvotājiem un ir viens no galvenajiem valsts (valdības) pamatpienākumiem.

Savukārt drošības politika ir būtisks instruments, ar kuru var izstrādāt un īstenot efektīvu un visaptverošu programmu, lai garantētu nacionālo drošību. Mūsdienu sarežģītajos apstākļos, veidojot nacionālās drošības arhitektūru, to bieži aizmirst. Drošības politika ir galvenais veids, kā noteikt mērķus un konkrētus, izmērāmus un pārbaudāmus uzdevumus to sasniegšanai. Ir ļoti svarīgi, lai drošības politikas veidotāji un īstenotāji katrā drošības politikas veidošanas un īstenošanas etapā izmantotu pareizo "no augšas uz leju" vai "no lejas uz augšu" pieeju, kuras pamatā ir skaidri noteikta un akceptēta politika.

Drošības politikas vadlīnijas ir jānosaka drošības politikas stratēģijā - dokumentā, kurā izklāstītas galvenās bažas par drošību un uz kura pamata izstrādāts plāns par rīcību un izmantojamiem instrumentiem, lai šīs bažas novērstu. Katrai valstij ir jābūt tādai nacionālās drošības sistēmai, kas spēj nodrošināt risku, krīzes un drošības menedžmentu.

Partiju programmās gribētos atrast skaidru un pamatotu redzējumu par nacionālo drošību. Tajās būtu jādefinē mērķus, uzdevumus un līdzekļus, lai nodrošinātu nacionālās drošības sistēmas izveidi un efektīvu funkcionalitāti. No riskiem pilnīgi brīva vide un procesi ir tikai tad, ja nedara neko. Taču ir skaidrs, ka nav ne sociāli, ne politiski iespējams neveikt dažādas aktivitātes, piemēram, veselības, izglītības, transporta un citās jomās. Pievērt vai nepievērt acis uz drošības riskiem vairumā gadījumu ir politiķu ziņā, tāpēc ir fundamentāli svarīgi, kā tiek veidota drošības politika un kā tiek nodrošināta tās tiesiskā bāze.   

Latvija ir NATO un ES dalībvalsts, kuras drošības politikai nevajadzētu būt pretrunā ar šo organizāciju kopējiem mērķiem[5], bet tai aktīvi jāiesaistās NATO un ES lēmumu pieņemšanas procesos ar savu ekspertīzi un skaidru nacionālo redzējumu. Tas nozīmē, ka nacionālās drošības politikas procesiem būtu jābūt vienu soli priekšā, lai būtu iespēja pārstāvēt nacionālās intereses šajās un citās organizācijās. Lai to panāktu, ir nepieciešama elastīga un kompetenta nacionālās drošības lēmumu pieņemšanas sistēma.

Drošībai būtu jābūt vienai no svarīgākajām Latvijas iedzīvotāju prioritātēm. Valdībai būtu jāizveido atbilstošs un pragmatisks pamats valsts un ārvalstu par drošību atbildīgo institūciju sadarbības stiprināšanai, un ir vajadzīga vienprātība par redzējumu, vērtībām un mērķiem, uz kuriem balstās Latvijas ārējā un iekšējā drošība.

Gan atsevišķam cilvēkam, gan sabiedrībai kopumā ir vissvarīgākās ir trīs lietas - ticība, labklājība un drošība. Pirmā no tām ietver gan ticību savai valstij un tās vadībai, gan savai organizācijai, gan savai ģimenei, gan pašam sev. Tāpēc nav pieļaujama situācija, ka valdība nevar formulēt, kas sagaida Latvijas iedzīvotājus šodien un rīt, jo tad savu rīcību nevar plānot arī institūcijas un sabiedrība kopumā. Labklājības jēdziens ir nosacīts - katrs to saprot kvantitatīvi dažādi, bet kvalitatīvi līdzīgi. Savukārt drošība ir plašs jēdziens, jo drošība ir svarīga gan politiskajā, gan tiesiskajā, gan ekonomiskajā, gan militārajā, gan sociālajā jomā. Ikviens grib justies drošībā un domā par savu, savu bērnu un mazbērnu drošību.

Pat globalizācijas laikmetā ir svarīga arī ģeogrāfija. Latvijas interesēs ir, lai valstīs pie mūsu robežām būtu laba pārvalde. Kaimiņvalstis, kas ir iesaistītas vardarbīgos konfliktos, vājas valstis, kurās plaukst organizētā noziedzība, disfunkcionālas sabiedrības vai pēkšņas iedzīvotāju skaita izmaiņas - viss tas rada problēmas Latvijai un Eiropai kopumā, un var padarīt Latviju par problēmu citiem.

Drošība balstāma uz nacionālās drošības sistēmu, kas spēj risināt esošos un potenciālos riskus. Galvenie ar noziedzību saistītie riski un draudi, ar ko šobrīd saskaras Latvija un Eiropa kopumā, piemēram, terorisms, organizētā noziedzība, narkotiku tirdzniecība, kibernoziedzība, cilvēku tirdzniecība, nepilngadīgo seksuāla izmantošana un bērnu pornogrāfija, ekonomiskā noziedzība un korupcija, ieroču kontrabanda un pārrobežu noziedzība, ārkārtīgi strauji pielāgojas pārmaiņām zinātnes un tehnoloģiju jomā, cenšoties nelikumīgi izmantot un graut sabiedrības vērtības un labklājību.

Nacionālās drošības jautājums ir tik nozīmīgs, ka partiju programmas nedrīkstētu sastāvēt no lozungiem, bet tajās būtu jāpiedāvā vīzija un konkrēti mērķi, kā arī jaunas stratēģijas un konceptuālas pieejas šo mērķu sasniegšanai. Tomēr tām vajadzētu arī respektēt pamatkompetences un vispāratzītus principus, vienlaikus piedāvājot risinājumus, kā attīstīt un pilnveidot sistēmas vājākos posmus. Ar to tiktu apliecināta apņēmība gūt panākumus tieslietu, brīvības un drošības jomā.

Ir nepieciešams aizsargāt tiesības un brīvības, uzlabot gan starpvalstu, gan nacionālo sadarbību un solidaritāti, pievērsties drošības trūkuma cēloņiem, nevis tikai sekām, atzīt par prioritāti preventīvos pasākumus un prognozēšanu, iesaistīt visas nozares, kurām ir noteikta nozīme sabiedrības aizsardzībā (politikas, ekonomikas, sociālā un citas jomas), informēt par drošības politiku sabiedrību un, visbeidzot, atzīt saikni starp iekšējo un ārējo drošību, veidojot globālas drošības pieeju starpvalstu attiecībās. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai nacionālās drošības stratēģija pati spētu pielāgoties gan cilvēku vajadzībām, gan pārbaudījumiem, kas jārisina mūsdienu dinamiskajā un globālajā pasaulē.

Potenciālajiem valsts aizsardzības politikas, kas ir drošības politikas sastāvdaļa, veidotājiem ir arī jāsaprot, ka reāli Latvija ir aizsardzības "pakalpojumu" ņēmējs no NATO. Mūsdienu pasaulē Latvijai nav ne mazāko iespēju vienai nodrošināt valsts aizsardzību tradicionālo militāru draudu gadījumā. Aizsardzības ministrijai kopā ar Ārlietu ministriju, iesaistot arī citas institūcijas, jāspēj definēt nacionālās intereses un tās pārstāvēt NATO un ES kopējās drošības un aizsardzības politikas veidošanā un īstenošanā. Aizsardzības ministrijai ir jāpilda Nacionālās drošības likumā[6] noteiktais attiecībā uz aizsardzības politikas veidošanu un civilmilitāro sadarbību, kā arī jāattīsta ārvalstu bruņotos spēkus uzņemošās valsts atbalsta sistēmas pamatnostādnes[7]. Šis pasākumu kopums, kā arī aktīva un mērķtiecīga dalība NATO un ES politiski militārajos forumos, ļautu maksimāli attīstīt valsts aizsardzības politikas veidošanas un īstenošanas spējas.

Apstākļos, kas izveidojušies pēc Latvijas iestāšanās NATO un ES, robežas ir arvien atvērtākas un iekšējie un ārējie drošības aspekti ir nedalāmi saistīti. Tie ir palielinājuši Latvijas atkarību un tādējādi neaizsargātību savstarpēji saistītas transporta infrastruktūras, enerģētikas, informācijas un citās jomās. Tirdzniecības un investīciju plūsmas, tehnoloģiju attīstība un demokrātijas izplatīšanās daudziem cilvēkiem ir nesušas mieru un pārticību. Savukārt citi globalizāciju ir uztvēruši kā vilšanās un netaisnīguma cēloni. Lielā daļā jaunattīstības valstu nabadzība un slimības ir izraisījušas ciešanas un radījušas bažas par drošību. Arī ziņas par globālo sasilšanu un tās ietekmi uz globālo drošību rada bažas par nākotni. 

Tāpēc nacionālās drošības stratēģija ir jāsaprot kā plaša un vispusīga koncepcija, kas aptver vairākas jomas, lai risinātu problēmas, ko rada iepriekš minētie un citi draudi, kam ir tieša ietekme uz iedzīvotāju ikdienas dzīvi, drošību un labklājību, tostarp dabas un cilvēku izraisītas katastrofas, piemēram, mežu ugunsgrēki, plūdi, epidēmijas, avārijas un vētras.

Nacionālās drošības stratēģija nepieciešama, lai palīdzētu Latvijai virzīties uz priekšu, apvienojot kompetences un nosakot turpmākās rīcības principus un pamatnostādnes. Tajā nepieciešams izmantot sinerģiju, kas pastāv tādās jomās kā tiesībaizsardzības iestāžu sadarbība, integrēta robežu pārvaldība un krimināltiesību sistēma, iekļaujot arī veselības, sociālo un civilās aizsardzības nozari. Šīs Latvijas tiesiskuma, brīvības un drošības telpas darbības jomas nav šķiramas viena no otras. Ar Nacionālās drošības stratēģiju ir jānodrošina, lai tās viena otru papildinātu un stiprinātu.

Latvijai ir jāveido tāds drošības modelis, kurā ir ievēroti starptautiskie principi un vērtības, piemēram, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, tiesiskums, demokrātija, dialogs, tolerance, pārredzamība un solidaritāte. Mūsu demokrātijas kvalitāte un sabiedrības uzticība sistēmai lielā mērā būs atkarīga no spējas Latvijā nodrošināt drošību un stabilitāti un strādāt kopā ar kaimiņvalstīm un partneriem, lai novērstu galvenos cēloņus nacionālās drošības problēmām.

Nacionālās drošības politikas pamatu jāveido Aizsardzības ministrijai, Iekšlietu ministrijai un Ārlietu ministrijai, bet pārējo nozaru (ekonomikas, transporta, izglītības, finanšu, veselības, labklājības, vides aizsardzības, reģionālās attīstības un kultūras) neiesaistīšana šajā procesā drošības politiku padara nespējīgu. Visām politikas jomām ir jābūt nacionālās drošības un drošības politikas neatņemamai sastāvdaļai, turklāt tām jābūt vērstām uz konkrētu mērķu sasniegšanu. Nacionālajai drošības politikai ir jābūt noteiktai kā atsevišķam politikas veidam, kuras izstrādāšana, īstenošana un kontrole ietilpst kādas institūcijas kompetences un atbildības sfērā. Drošības politika nevar tikt veidota haotiski un nekoordinēti.

Tāpat ir nepieciešams nodrošināt pastāvīgu, pietiekami elastīgu pasākumu ciklu, kas ļautu regulāri testēt sistēmas pielāgotību jaunajiem izaicinājumiem un efektīvi plānot resursus.

Drošības politikai jābalstās uz valsts un cilvēku vitālu vajadzību nodrošināšanu un nepārtrauktību, paredzot iespējamos riskus un plānojot to novēršanu, pārvarēšanu un iespējamo seku likvidēšanu.

Uz 11.Saeimu pretendējošo partiju programmās var atrast atsevišķas frāzes, kuras būtu iespējams tieši vai netieši saistīt ar nacionālo drošību, bet plašāka redzējuma pazīmes atrast tajās nav iespējams. Programmas ir savstarpēji visai pretrunīgas, turklāt dažās iekļautā informācija no nacionālās drošības aspekta ir diskutabla un neviennozīmīga, jo pastāv etnisku konfrontāciju riski. Kopumā pašreizējais partiju piedāvājums rada bažas, ka Latvijā arī turpmāk nav sagaidāma visaptveroša politika nacionālās drošības jomā.

Nākamais atskaites punkts būs valdības deklarācija, Nacionālās drošības koncepcija un jaunā premjera ziņojums Saeimā par nacionālo drošību. Šo dokumentu kvalitāte iepriekšējos gados ir bijusi ļoti zema un daudz kritizēta, nemaz nerunājot par tajos minētā īstenošanu.


[1]Nacionālās drošības likums http://www.likumi.lv/doc.php?id=14011

[2]Harold Brown, Thinking about national security: defense and foreign policy in a dangerous world,  New York, Hearst Books, 1983, p. 7.

[3]Charles Maier, Peace and security for the 1990s. Unpublished paper for the MacArthur Fellowship Program, Social Science Research Council, 12 Jun 1990. As quoted in Romm 1993, p.5.

[4]Office of the President of the United States, National Security Strategy, May 2010, // http://www.whitehouse.gov/sites/default/files/rss_viewer/national_security_strategy.pdf - p. 7.

[5]NATO Strategic Concept For the Defence and Security of The Members of the North Atlantic Treaty Organisation. // http://www.nato.int/lisbon2010/strategic-concept-2010-eng.pdf

The EU Internal Security Strategy in Action: Five steps towards a more secure Europe. // http://ec.europa.eu/commission_2010-2014/malmstrom/archive/internal_security_strategy_in_action_en.pdf

European Security Strategy. // http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cmsUpload/78367.pdf

[6]Nacionālās drošības likums. // http://www.likumi.lv/doc.php?id=14011

[7]Ārvalstu bruņotos spēkus uzņemošās valsts atbalsta sistēmas pamatnostādnes 2008. - 2010. gadam. // http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file61733.doc

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!