Pirms ķerties pie detalizētākas analīzes, kurš no abiem neapšaubāmi kvalificētajiem hokeja speciālistiem labāks, nedaudz atgādināsim lasītājiem notikumu priekšvēsturi.
Un tā, kā zināms, L. Beresņevs savulaik jau vadījis Latvijas izlasi. Tas notika laika posmā no 1996. līdz 1999. gadam. Viņa, kā mūsu valstsvienības galvenā trenera karjerā, bijušas gan spožas uzvaras un panākumi, gan arī nepatīkami mirkļi. Kā divus nozīmīgākos sasniegumus varam minēt uzvaru 1996. gada pasaules čempionātā B grupa, kas Latvijas izlasei pavēra ceļu uz hokeja elites klasi, piederību kurai tā apliecina vēl šobaltdien, kā arī startu 1997. gada pasaules čempionātā, kad vienīgi nepietiekamās pieredzes dēļ neizdevās izcīnīt augstāku vietu par septīto (no 12 komandām), bet iespējas bija …
Atgādinām, ka debija elites grupā mūsu valstsvienībai „iekrita” pret vienmēr neprognozējamo ASV izlasi. Nonākot iedzinējos ar 1:4, hokejisti tomēr prata saņemties uz izlīdzināt rezultātu 4:4. Ja mačs tā arī būtu noslēdzies, pēc priekšsacīkšu rezultātiem Latvijas izlase būtu kvalificējusies finālraundam, turklāt ar diviem punktiem „kabatā”. Diemžēl mača noslēgumā izpaudās ASV komandas pieredze, un nepilnas septiņas minūtes līdz mača beigām Krīgers guva izšķirošo panākumu.
Līdz ar to spēcīgāko sešiniekā iekļuva ASV izlase, bet mūsu valstsvienība otrajā kārtā izcīnot trīs uzvaras trijos mačos (5:4 pret principiālajiem sāncenšiem slovakiem, 6:2 pret Franciju un 8:0(!) pret Vāciju), turnīra noslēgumā ierindojās septītajā vietā, kas līdz pat šim pavasarim bija neatkārtots labākais sasniegums.
Kā sāpīgākā Latvijas izlases neveiksme trenera L. Beresņeva vadībā acīm redzot jāmin 1999. gada pasaules čempionāts Norvēģijā, kad, diemžēl, neizdevās noturēt vietu Elites grupā, un savu piederību tai nācās apliecināt kvalifikācijas turnīrā.
Tieši pēc šīs neveiksmes beidzās L. Beresņeva darbs ar valstsvienību, bet viņa vietā stājās Vācijā mītošais un strādājošais Haralds Vasiļjevs.
H. Vasiļjeva debija izdevās itin veiksmīga – tika izcīnīta uzvara pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā Austrijā, bet pašā čempionātā Latvijas izlase iekļuva ceturtdaļfinālā, kurā ar 1:3 piekāpās čehiem (kas zina, kā beigtos šis mačs, ja nebūtu liktenīgās Artūra Irbes kļūdas …), turnīra noslēgumā ieņemot 8. vietu.
Nākamajā čempionātā vairs tik labi negāja – tikai 13. vieta, radās nesaskaņas starp treneri un atsevišķiem spēlētājiem, un LHF amatpersonas nolēma atteikties arī no H. Vasiļjeva pakalpojumiem, pat neskatoties uz to, ka tieši šī trenera vadībā mūsu valstsvienība pirmo reizi izcīnīja tiesības piedalīties Olimpiskajās spēlēs (kvalifikācijas turnīrā 4:2 pret Dāniju, 1:1 ar Franciju un 4:3 pret Austriju). Tā Kunga (lasi – LHF) ceļi ir neizdibināmi …
Pienāca zviedru laiki. Latvijas izlases galvenā trenera amatā stājās Kurts Lindstrēms, par palīgu izvēloties savu tautieti Matu Ēriku Ūlanderu.
Pirmais gads pie mūsu valstsvienības stūres zviedram nebija īpaši veiksmīgs – 11. vieta pasaules čempionātā (tiesa, 2002. gada Olimpiskajās spēlēs tika startēts ja ne gluži labi, tad cienīgi – devītā vieta), taču, kā izrādījās vēlāk, tas bija tikai starta punkts nākamajiem panākumiem.
2003. gadā izlase jau sasniedza 9. ailīti pasaules čempionāta kopvērtējumā, bet šopavasar atkārtoja labāko sasniegumu – 7. vieta. Atgādinām, ka ceturtdaļfinālā ar 1:4 tika atzīts Zviedrijas izlases pārākums.
Un atkal LHF pieņem ne pārāk izprotamu lēmumu – atteikties no K. Lindstrēma pakalpojumiem. Negribu apšaubīt Beresņeva kunga kompetenci, taču četrgades svarīgāko notikumu priekšvakarā (olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrs) atteikties no trenera, kura vadībā izlase nepārtraukti progresējusi, šķiet ja ne pārgalvīgs lēmums, tad riskants jau nu gan.
To intervijā laikrakstam „Diena” atklāj arī viens no diviem LHF Treneru padomes pārstāvjiem, kurš balsoja pret L. Beresņeva kanidatūru, Vjačeslavs Nazarovs:
„Es neesmu pret Beresņevu, taču man šķiet, ka maiņa ir izdarīta nelaikā. Nākamā gada februārī izlasei ir jāpiedalās ļoti atbildīgā turnīrā par tiesībām spēlēt 2006.gada olimpiskajās spēlēs Turīnā, tāpēc pārmaiņas pašlaik nebūtu vēlamas. Turklāt pēdējā pasaules čempionātā izlase parādīja labu spēli.”
Kā galvenos iemeslus LHF min nespēju savstarpēji (ar K. Lindstrēmu) vienoties par jaunā līguma nosacījumiem. It kā trenera prasības bijušas pārāk augstas. Tai pat laikā neoficiāla informācija vēsta, ka šīs „augstās prasības” bijušas:
a) dzīvošana normālā viesnīcā (piemēram – „Radisson SAS),
b) tiesības pašam izvēlēties sev palīgus,
c) savlaicīga spēlētāju apdrošināšanas jautājumu kārtošana,
d) savlaicīga spēlētāju un treneru nodrošināšana ar darbam nepieciešamajiem līdzekļiem (inventāru un taml.).
Kā redzams, prasības, kas jebkurā Rietumeiropas valstī nemaz netiek uzskatītas par prasībām, bet gan par pašsaprotamu normu, izrādījušās spēcīgāks arguments par K. Lindstrēma kvalifikāciju un līdzšinējiem sasniegumiem darbā ar izlasi. Bet varbūt tikai iegansts? Arī tādas versijas ir izskanējušas …
Pavērojot notikumu attīstību pēdējos piecos gados (H. Vasiļjeva un K. Lindstrēma kontekstā), tā vien šķiet, ka izlases treneriem izdevīgāk ir nesasniegt labus rezultātus. Skumja ironija, protams, bet tomēr …
Kurš labāks jeb izlase ’97 vs izlase ’04.
Tā nu esam nonākuši līdz šī apcerējuma smagākajai daļai – izvērtēt, kurš no virsrakstā minētajiem treneriem – K. Lindstrēms vai L. Beresņevs uzskatāms par labāku.
Salīdzinot statistikas datus šiem kungiem strādājot ar Latvijas izlasi, var secināt, ka tie ir aptuveni līdzvērtīgi. Beresņeva laikā izlase guva 79 punktus, savukārt Lindstrēma laikā – 72.
Beresņeva laikā mūsu valstsvienība „paņēmusi” 71% no iespējamajiem punktiem, savukārt Lindstrēma laikā – 55%. It kā šie skaitļi runā nedaudz par labu pirmajam, tomēr jāatceras, ka izcīnīt punktus pret B grupas komandām, kā tas bija Beresņeva laikā, ir nesalīdzināmi vieglāk nekā pret Elites klases vienībām.
Līdz ar to par labāko risinājumu autors rada salīdzināt labākos rezultātus, ko Latvijas izlase sasniegusi abu treneru vadībā, jeb citiem vārdiem – izlases 1997. gada modeli un izlases 2004. gada modeli.
Sāksim ar to, ka pēc uzvārdiem šīs abas izlases īpaši neatšķiras. No šī gada sastāva seši – Normunds Sējējs, Aleksandrs Macijevskis, Aigars Cipruss, Aleksandrs Kerčs, Leonīds Tambijevs un Aleksandrs Semjonovs – spēlēja arī 1997. gadā, bet vēl divi hokejisti no tā gada sastāva noteikti būtu spēlējuši, ja vien spētu – aizsargs Rodrigo Laviņš nepaspēja pilnībā atlabt pēc savainojuma sadziedēšanas, bet viņa kolēģis Kārlis Skrastiņš Kolorado „Avalanche” sastāvā cīnījās par Stenlija kausu. Vēl viens no „97-niekiem” – Igors Bondarevs pēdējos divus gadus pats atteicies no savas vietas komandā.
Kādas izmaiņas notikušas? Pēteri Skudru un Juri Klodānu vārtos nomainījis trio Artūrs Irbe, Sergejs Naumovs un Edgars Masaļskis, aizsardzības līnijā Artūra Kupaka, Andreja Maticina, „tālšāvēja” Sergeja Čudinova vietā nākuši Agris Saviels, Arvīds Reķis, Oļegs Sorokins, Atvars Tribuncovs, Krišjānis Rēdlihs un Viktors Ignatjevs, bet uzbrukumā Igoru Pavlovu, Hariju Vītoliņu, Oļegu Znaroku, Sergeju Seņinu, Andreju Ignatoviču, Aleksandru Beļavski un Sergeju Boldaveško aizstājuši Vjačeslavs Fanduļs (1997. gadā nespēlēja dēļ nesaskaņām ar L. Beresņevu), Herberts Vasiļjevs, Grigorijs Panteļejevs, Aleksejs Širokovs, Aleksandrs Ņiživijs, Vadims Romanovskis, Juris Ozols un Sergejs Žoltoks.
It kā pēc vārdiem nedaudz spēcīgāks liekas K. Lindstrēma vadītais izlases 2004. gada modelis, tomēr nevajag aizmirst, ka tās (izlases) mugurkauls (lasi – pieredzējušākie spēlētāji) aizvadīto septiņu gadu laikā nebūt nekļuva jaunāki, un treneriem piespiest hokejistus izdarīt kādu lieku soli vai kustību bija kļuvis daudz grūtāk. Tomēr K. Lindstrēms spēja lauzt „veco buku”, tādu kā Kerčs, Panteļejevs, Fanduļs, pretestību, un šogad izlase demonstrēja sakarīgāko sniegumu pēdējo piecu gadu laikā. Jā, jāatzīst, tas nebija tik baudāms, kā savulaik A grupā ienākot, tomēr deva panākumus.
Jāatceras, ka Kerčam jau ir 37 gadi, Fanduļam un Sējējam 35, Ignatjevam 34, Tambijevam 33, līdz ar to šie hokejisti vairs nespēj sagriezt tādus uzbrukuma karuseļus, kādus varēja pirms septiņiem gadiem. Turklāt lielākā daļa 1997. gada izlases hokejistu varēja lepoties ar tā saukto Rīgas „Dinamo” rūdījumu, kas nebūt nebija mazsvarīgs.
Pa šiem gadiem esam zaudējuši spēcīgākā metiena īpašnieku Čudinovu jeb Čudu, kā aizsargu mīļi dēvēja līdzjutēji, tehniskāko uzbrucēju Beļavski, cīnītāju Znaroku, pirmās piespēles meistaru Maticinu. Bet viņiem īsti aizstājēji tā arī nav atrasti.
Treneriem tā arī nav izdevies noskaidrot, kurš no aizsargiem varētu ieņemt vakanto Čudinova vietu vairākumos. It kā pēdējā laikā tā tiek rezervēta Tribuncovam, tomēr ikviens, kurš ir redzējis abus minētos aizsargus darbībā, pats saprot, ka tās ir nesalīdzināmas vērtības.
Šķiet, tādu slidojuma un piruešu meistaru, kā Beļavskis, Lavijas izlasei nāksies meklēt vēl ilgus gadus. It kā visi priekšnosacījumi, lai kļūtu par valstsvienības uzbrukuma līderi, bija 1976. gadā dzimušajam Ņiživijam, kurš deviņdesmito gadu vidū ļoti spoži iesāka savu profesionālo karjeru, vairākas sezonas pārstāvot vienu no Krievijas Superlīgas klubiem Jaroslavļas „Torpedo”. Treneri uzbrucējam sākot no 1999. gada „rezervēja” vietu izlases pirmajās maiņās, tomēr Ņiživijs kā nespēja, tā nespēja kļūt par komandas līderi.
Arī tāda cīnītāja kā Znaroks mums visticamāk nebūs vairs nekad. Šopavasar izlase bija nonākusi tik tālu, ka treneri vairākumā pacīnīties vārtu priekšā bija spiesti laukumā sūtīt aizsargu Ignatjevu.
Pēc fiziskajiem parametriem „Znaroka lomai” noderīgi būtu Jānis Sprukts, Juris Štāls un varbūt arī Armands Bērziņs. Sprukts to, starp citu, ļoti labi pierādīja pagājušā čempionāta vienā no svarīgākajām spēlēm (pret Baltkrieviju 4:0), kad trīs reizes atradās vārtu priekšā Kārļa Skrastiņa tālmetienu laikā. Šie trīs tālmetieni sasniedza mērķi … Taču šogad Sprukts izrādījās Lindstrēmam nederīgs, vai, pareizāk sakot – zaudēja savu vietu izlasē liepājniekam Ozolam.
Savukārt Štālu un Bērziņu treneriem izlases vajadzībām tā arī nav izdevies nopietni pārbaudīt, jo te abiem rit sezona Ziemeļamerikā, te atkal savainojumi nomāc.
Acīm redzot, visvienkāršāk būtu atrast labus uzbrukumu aizsācējus, taču vismaz pagaidām treneriem nav izdevies arī to. Mūsu aizsargi patiešām labi prot cīnīties savā aizsardzības zonā, taču ātro prettriecienu, kādi bija Makša laikā, kļūst arvien mazāk.
Līdz ar to gribot negribot jāatzīst, ka K. Lindstrēms ar sliktāku materiālu sasniedzis tos pašus rezultātus, kādus L. Beresņevs ar labāku, līdz ar to viņš (Lindstrēms), acīm redzot, uzskatāms par nedaudz labāku speciālistu. Taču tās, protams, ir tikai autora pārdomas. Uz absolūto patiesību nepretendēju.
Bet par L. Beresņeva lielākajiem plusiem, stājoties (atgriežoties) Latvijas izlases galvenā trenera amatā, autors uzskata divus:
1) treneris personīgi pazīst vai visus kandidātus (šobrīd nosaukti 6 vārtsargi, 25 aizsargi un 32 uzbrucēji), lielākā daļa viņa vadībā spēlējuši FHK „Liepājas Metalurgs”, HK „Rīga 2000”, jauniešu un junioru izlasēs, kā arī valtsvienībā laika posmā no 1996. līdz 1999. gadam;
2) solījumu nopietni pieķerties sastāva atjaunināšanai, it kā ar domu par 2006. gada pasaules čempionātu (bet kādēļ? vai nav vienalga, cik vecas sejas atrādīsim zviedru publikai? …)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
