Svarīgi būtu paskatīties uz šo procesu no sabiedrības interešu viedokļa. Man bija izdevība vadīt darba grupu Latvijas Reklāmas asociācijā, tādēļ gribu pieminēt tikai dažas no neskaitāmajām problēmām, kurām nāksies rast risinājumu.
Pirmkārt - mēs bieži vien sakām, ka sabiedriskie mediji ir pārlieku komercializēti, jo ir spiesti cīnīties par reklāmdevēju naudu. Bet normālā tirgus situācijā tas nozīmē, ka viņi ir spiesti raidīt saturu, ko grib redzēt/dzirdēt liela daļa sabiedrības.
Bet vai tad mēs gribētu medijus, kas runā tikai par nepopulārām tēmām? Ja raidorganizācijas būs motivētas tikai ierēdņu noteikto tēmu atspoguļošanā, necīnoties par auditorijas lielumu, mēs varam nonākt situācijā, kad nodokļu maksātāju miljoni aiziet mediju uzturēšanā, kurus vispār neviens neskatās.
Otrkārt - sabiedriskajiem medijiem šobrīd ir ļoti liela auditorija gados vecāku cilvēku vidū. Ja reklāma šajos medijos vairs nebūs pieejama, liela daļa šo cilvēku var palikt informācijas vakuumā. Ņemot vērā, ka interneta patēriņš šajā grupā ir minimāls, tad vienīgā iespēja uzzināt par labākiem tarifiem, atlaidēm ikdienas pārtikas precēm un medikamentiem u.t.t. ir tieši TV vai radio reklāmas.
Subjektīvi mēs bieži vien sakām, ka reklāma mūs nogurdina, bet no otras puses - tas ir svarīgs informācijas avots, īpaši jau mazāk nodrošinātajām grupām. Atliek cerēt, ka šie cilvēki mainīs savus skatīšanās/klausīšanās ieradumus un meklēs reklāmas pauzes citos medijos. Tas gan nozīmē, ka saruks sabiedrisko mediju auditorijas...
Treškārt - daudzu globālo sporta un kultūras notikumu translācijas nāk kopā ar sponsorēšanas līgumiem. Tas nozīmē, ka globālo sponsoru reklāma tāpat būs redzama sabiedriskajā televīzijā. Un kur tad te taisnīgums un objektivitāte sabiedrības acīs.