Galvenie jaunumi gandrīz vienmēr paliek neievēroti. Īslandes vulkāns, kura vārdu es šeit neminu vietas ekonomijas dēļ, šķiet, ir noklusis. Tā vismaz ziņoja "zinātnieki" - tie paši, kas otrajā aprīļa dekādē izvirda pār publikas galvām informācijas straumes par Zemes varenajām stihijām. Tajās trauksmainajās dienās jebkurš interesents pavisam vienkārši varēja savākt materiālu kā minimums diplomam ģeodēzijā, meteoroloģijā vai, teiksim, lidmašīnu dzinēju drošības jautājumos. Simtiem tūkstoši cilvēku pētīja sīkākās detaļas noslēpumainajās meteoroloģiskajās kartēs, iedziļinājās sarežģītos zīmējumos, kas attēloja vulkānus šķērsgriezumā, zinoši apsprieda Ziemeļeiropas vēju rozi - nerunājot nemaz par neticamo jaunu ģeogrāfisko zinību gūzmu: sarakstus, kuros bija minētas pilsētas ar slēgtām lidostām, varēja vienkārši mācīties no galvas. Vārdu sakot, izglītošanās nozīmē tas bija mums visiem ārkārtīgi derīgs laiks.
Tagad tas viss ir aiz muguras - līdz jaunam izvirdumam. Un var pat izdarīt dažus secinājumus. Tā teikt, pārcilāt kļūdas. Pārskatīt lidojumus tajās desmit dienās, kad virs Eiropas gandrīz nekas nelidoja.
Tas, kas notika, tika aprakstīts dažādi - un visu laiku nepareizi. Ne apokaliptiskās noskaņas, ne ironija (pilnīgi nevietā apstākļos, kad desmitiem, ja ne simtiem tūkstošiem cilvēku bija jācieš īstas fiziskas un morālas mokas), un pat ne auksts ekonomiskais aprēķins neko nepateiks mums par notikušā būtību. Tās ir gleznas detaļas, bet ne pati glezna. Lai uzzīmētu gleznu, nepieciešams zināms sākuma punkts. Sliktākajā gadījumā - sākuma metafora. Atļaušos sākt tieši ar metaforu.
Tieši tāpat kā mitrs laiks, migla un zems spiediens spiež pamosties visām ne sevišķi jauna cilvēka organisma kaitēm, "pelnu notikumā" (ērtībai sauksim šos notikumus tieši tā) pelniem pašiem par sevi, to izviršanai un izplatībai nav gandrīz nekādas nozīmes; svarīga šeit ir nevis ģeoloģija un meteoroloģija, bet gan Eiropas epikrīze un sociālās un kultūras slimības vēsture. Uztaustīt Eiropas kaites ir ļoti vienkārši - pietiek izsekot dažādām reakcijām uz "pelnu notikumu"; bet ja pacenšas vēl arī šīs reakcijas kaut kā klasificēt, tad epikrīze ir gatava.
Teiksim, lūk, sfēra, kuru žurnālists sauc par "humanitāro aspektu", "cilvēcisko drāmu" vai vēl kaut kādā ne mazāk banālā vārdā. Tukšajās lidostās likteņa varā pamesto pasažieru apjukušās sejas, uz čemodānu kaudzēm nakšņojošo bērnu bezcerīgās acis, garās cancelled rindas elektroniskajos tablo - kā lai te neizplūst humānisma un līdzjūtības straumēs? Mediji izrādījās lamatās. Par ko var stāstīt tādā situācijā? Žurnālisti apzinīgi metās meklēt "cilvēciskus stāstus", human touch, runājot viņu idiotiskajā žargonā, taču visi izmocīto pelnu gūstekņu stāsti izrādījās pilnīgi vienādi - un citādi tie nemaz nevarēja būt. Sēžu šeit trešo dienu. Nepaspēju uz dēla kāzām. Ģimene sajukusi aiz noguruma. Lūk, tur sēž ar diabētu slimojoša dāma, kurai neviens negrib palīdzēt. Viens tāds stāsts iespaido, trīs - rada vēl lielāku iespaidu, taču kad to ir desmitiem, simtiem, tūkstošiem, līdzjūtību no publikas neizspiest. Pārāk daudz un pārāk līdzīgi. Sakaitinātais ziņu patērētājs izslēdz televizoru vai brauzera lodziņā ieraksta citu adresi.
Vēl sliktāk ir ar "sociālajiem medijiem". Twitter-craziness, Facebookmania, visas runas par to, ka operatīvā informācija, ko tā saucamie "vienkāršie cilvēki" ievietojuši sociālajos tīklos, drīzā laikā izspiedīs profesionālās avīzes un saitus, "pelnu notikuma" gadījumā izrādījās vienkārši blēņas. Jā, desmitiem tūkstošu cilvēku rakstīja par to, ka nevar nokļūt mājās, ka beidzas nauda, ka nav nekādu cerību, ka sarežģīti atrast vienkārši ūdeni, un tamlīdzīgi, un tamlīdzīgi. Taču - tāpat kā gadījumā ar labi izspēlēto human touch - daudzums pilnīgi nobeidza labumu. Twitter-informācija ir laba, kad stāsta par individuālo, īpašo fenomenu; sūtīt tīklā izmisuma vārdus no Mumbajas hoteļa slēgta numura, teroristu ložu pavadībā - ir kaut kas viens, kamēr rakstīt to, ko raksta miljoniem citu - pavisam kas cits. Pirmajā gadījumā auditorija pati kāri metas virsū informācijai, otrajā - tas neinteresē nevienu, atskaitot radiniekus un draugus. Hi-tech nav radījis masu līdzjūtību "pelnu notikuma" upuriem - tā ir laba mācība pašreizējās pasaules elektroniskās caurspīdības entuziastiem. Kad faktu ir pārāk daudz, tie pārstāj interesēt; vēl vairāk, tie pārstāj būt "fakti", pārvēršoties parastā informatīvā izgāztuvē.
Ja arī kādi ieraksti blogos un tīklos kļuva populāri, tad vienīgi un tikai dažādas pakāpes slavenību liecības. Visi to vien apsprieda, kā britu komiķis Džons Klīss, kurš bija ieslodzīts Oslo, noīrēja taksometru līdz Briselei par dažiem tūkstošiem mārciņu. Te sajaucās viss - skaudība pret cilvēku, kurš var, lūk, tā izmest vējā pieklājīgu summu, stabila sociālās netaisnības sajūta, negaidītais atklājums, cik neliela tomēr ir Eiropa, vismaz Rietumeiropa; un vispār šis sižets ģeniāli ierindojās tajā kopīgajā kontekstā, ko sauc par "britu ekscentrismu" - pilnīgi dabiska rīcība Monty Python dalībniekam un Fawlty Towers īpašniekam, vai ne? Klīss, protams, to visu izskaitļoja - un rezultātā vinnēja. Tādam efektam ir vērts iztērēt pāris tūkstošus.
Pāriesim pie ekonomikas. "Pelnu notikums" kļuva par vienu no pēdējo gadu nopietnākajām Eiropas saimniecības mini-katastrofām; pie tam tā izraisījās tieši pirms grieķu finanšu nobrukuma un eiro epileptiskajiem krampjiem. Pirmais, ko paziņoja aviokompānijas, nāves šausmās skaitot zaudējumus katras nelidojumu dienas beigās, bija - ka tām būs nepieciešama valsts palīdzība. Kad tām atgādināja, ka populārākie vārdi Eiropā pašreiz ir "budžeta deficīta samazināšana", aviokompānijas paziņoja, ka "pelnu notikumā" vainojamas valdības un Eirosavienība, kuras izdomāja idiotiskus aizliegumus bez kādiem nopietniem iemesliem. Vainīgas - lai atlīdzina zaudējumus; taisnīgi, vai ne? Tiesa, taču maciņus atvērt patiesībā nāksies tiem, kas maksā nodokļus, un tiem, kuru sociālos pabalstus un priekšrocības neglābjami apcirps - tātad, tie paši Eiropas aviohaosa upuri. Iznāk, ka tieši šos cilvēkus sodīs divreiz; pēc tādas vispārīgā taisnīguma apoteozes visas runas par "valsts un biznesa sociālo atbildību" šķitīs pompoza ņirgāšanās.
Un, lūk, mēs no "pelnu notikuma" ekonomiskās un sociālās puses pārejam pie politikas. Šeit konfūzs sanācis pavisam nepiedienīgs: tas atsedzis ne tikai Eiropas kopējo institūciju bezjēdzību un bezdarbību, bet arī gandrīz vai nulles efektivitāti, kādā darbojas nacionālo valstu politiskā un administratīvā sistēma. Tam, kas notika šajā sfērā, jau pat vairs nav saistības ar eirooptimistu un eiroskeptiķu strīdiem, jautājums ir par Rietumeiropas politisko institūtu efektivitāti vispār. Pirmajās pāris "pelnu notikuma" dienās šķita, ka ne valdības, ne pat visuresošās Eiropas Savienības vienkārši vispār nav - simtiem tūkstošu cilvēku likteņus noteica kaut kāds britu meteoroloģiskais kantoris, kas ik pa dažām stundām rīkoja brīfingus, kur atkal no jauna ar zvērīgu baudu uzskaitīja arvien garākos slēgto lidostu melnos sarakstus.
Paskaidrot mākslīgā kolapsa cēloņus - tik zemu savādais britu kantoris nenolaidās; nelaimīgie cilvēki metās pēc paskaidrojumiem pie televizoriem un datoriem, bet tur visu laiku rēgojās datoru kartes (starp citu, Īslandes izcelsmes), kurās savas viļņainās līnijas iezīmēja pilnīgi virtuāls pelnu mākonis. Pēc divām dienām pamodās Apvienotās Karalistes valdība un Eiropas Savienības komitejas un komisijas. Taču labāk nebūtu modušās. Gordons Brauns uz visiem laikiem vēsturē iegājis, piedāvājot kontinentā iestrēgušos pavalstniekus evakuēt ar dažu fregašu un viena aviācijas bāzes kuģa palīdzību. Kā daži kuģi varētu pārvest desmitiem tūkstošu cilvēku - neviens pat necentās padomāt. Visi metās apspriest jautājumu par to, vai aviācijas bāzes kuģis ierūmēsies, teiksim, franču ostā Lamanša krastā. Spāņu ostās atmosfēra kļuva nokaitēta - klīda baumas, ka tiek stādīti kaut kādi saraksti, pēc kuriem Viņa Augstības flote izvedīs tikai tos, kurus visvairāk nepieciešams izvest. Uzliesmoja neizbēgami skandāli. Veikli žurnālisti, kuriem bija apnikušas ģeoloģiskās un meteoroloģiskās tēmas, pārsviedās uz vēsturiskām alūzijām. Atgriezās pat vecais termins: "Denkerkas sindroms"2.
Taču Brauna valdību tas neuztrauca - tika sasaukta ārkārtējā sēde (lai arī ar briesmīgu novēlošanos), mēri tika pieņemti. Varēja mierīgi turpināt gatavoties vēlēšanu kampaņai.
Eirosavienības struktūras vispār bija nokļuvušas krustugunīs. Ietekmēt noslēpumainos meteoroloģiskos dienestus tās nespēja, cienīgi atbildēt uz nikno kritiku no aviokompānijām - arī. Tādēļ visa to aktivitāte aprobežojās vai nu ar tā atkārtošanu, ko runāja citi - vienīgi ar nedaudz citādu, humānistiski orientētu intonāciju, vai solījumiem, ka tad, kad tas viss beigsies, ES savāks atbilstošos ministrus un tie pieņems vajadzīgos mērus, lai šis haoss neatkārtotos. Atlika vienīgi gaidīt, ar ko tas viss beigsies.
Kādā trešajā dienā kāds iedomājās, ka lidojumu aizliegumi tikuši ievesti praktiski bez kādiem testiem. Karstākās galvas un izmisušie aviobosi tomēr sāka pieprasīt kaut kādus ātros pētījumus - teiksim, palaist debesīs zondi vai lidmašīnu ar pilotu, ja nav žēl... Ar to brīdi "pelnu notikumā" iestājās jauna fāze - kļuva moderni mest izaicinājumu garlaicīgajiem meteoroloģiskajiem datorļaundariem. British Airways priekšnieks savas kompānijas lainerī palaidelējās riska zonās, veiksmīgi atgriezās un paziņoja, ka nav saskāries ne ar kādām briesmām. Motori esot kārtībā.
Pēc tam sāka lidot visi, kam nav slinkums - ar tādu pašu rezultātu. Pēc tam, dīvainā kārtā - lai gan, šķiet, nebija mainījies ne vējš, ne vulkāns bija aizmidzis - sāka vērt vaļā lidostas: protams, ar zvērestiem par pasažieru drošību, ar strīdiņiem starp biznesmeņiem un ierēdņiem, bet tomēr. Kļuva galīgi skaidrs, ka pasaule pastāv tikai uz kādu datoru ekrāniem: ko uz tiem uzzīmēs kādi nejauši cilvēki, tā arī tālāk būs. Bet visam pārējam - simtiem tūkstošu pasažieru, kaut kādām tur kompānijām, valdībām, eirobirokrātiem, žurnālistiem - nav nekādas nozīmes.
Un visbeidzot pēdējais. Kad nogrima Titāniks, Aleksandrs Bloks svinīgi un gavilējoši ierakstīja savā dienasgrāmatā: "Ir vēl Okeāns." Blokam šķita, ka viņš ir liecinieks tam, kā Daba saceļas pret Kultūru, precīzāk, pret Civilizāciju (lai gan līdz Špenglera grāmatas pirmā sējuma iznākšanai vēl bija palikuši daži gadi). Tāpat kā visā citā, dzejnieks nelabojami kļūdījās. Sekojošajos vairāk kā trīsdesmit gados (varbūt arī vairāk kā četrdesmit) Eiropu pārplūdināja nevis ūdens, bet asinis. Nevis Daba metās virsū Kultūrai, bet pats cilvēks ņēmās iznīcināt sev līdzīgos, un industriālos mērogos. Nekāda sakara ar Okeānu tam nebija, Titāniks nekļuva par nākošās katastrofas pirmtēlu, pārvēršoties galu galā par popkultūras zelta āderi.
Un, lūk, arī pašreiz, "pelnu notikuma" laikā, bezjēdzīgākā izrādījās nevis cilvēku rīcība, bet runas par tēmu "ir vēl Okeāns (pareizāk - Vulkāns)". Patiesībā nav nekāda Vulkāna ar lielo burtu, ir vienkārši viens no simtiem citu vulkānu (ar mazo) - un ir sabiedrība, kas kļuvusi bezjēdzīga, kas cieš no desmitiem slimību un kuras funkcionēšanu viegli apdraudēt, uzkaisot tai no augšas sauju Īslandes pelnu.
1 No pelniem par pelniem (angļu val.).
2 Runa ir par operāciju, kuru no 1940. gada 26. maija līdz 4. jūnijam īstenoja britu Karaliskā flote, evakuējot no Francijas ziemeļaustrumiem pāri Lamanšam uz Angliju 340 tūkstošus angļu, franču un beļģu karavīru, ko vācieši bija ielenkuši Denkerkas rajonā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
