Bez šaubām, Navaļnijs tagad pilnīgi reāli kandidē uz uzvaru mēra vēlēšanās. Viņš un viņa komanda prot strādāt ar cilvēkiem daudz labāk nekā skābie sobajaņinovieši. Un mēs visi Navaļnijam palīdzēsim – no sirds un uz pilnu klapi. [..] Tātad atkal ir cerība? No Borisa Akuņina 19. jūlija ieraksta feisbukā.
Stāstā par Alekseju Navaļniju patiesībā ir trīs sižeti. Hierarhiskā kārtībā tie būtu tādi.
Pirmais. Tas būtu jūtu līmenī, sfērā, kuru Aleksandrs Pjatigorskis (šķiet, sekojot Gurdžijevam) sauca par "psihismu", "psihisko". Nevajadzētu nenovērtēt šo līmeni – galu galā, mēs visi esam cilvēki, pat ja arī ietilpstam Gurdžijeva "objektīvo idiotu" kategorijā. Taču sliktākais ir ņemt un šajā sfērā noslīkt – jo tieši tajā arī ir sajaukušies Navaļnija stāsta avoti, galvenie tā izvēršanās faktori, kā arī visas iespējamās muļķības, domājot par notikušo. Labāk būtu pacensties šo sfēru saprast.
Pāris vārdos, viss izskatās aptuveni šādi. Navaļnijs patiešām spēcīgi "uzbraucis" varai – ne vien kaut kādiem salašņām no Valsts domes un Federācijas padomes, par kuru dāčiņām Floridā un dzīvoklīšiem Ņujorkā viņš pastāstīja publikai, bet arī pašiem ietekmīgākajiem cilvēkiem, ieskaitot prezidentu. Talantīgi savienojot jaunmodīgo tīklu trollingu ar vecajām, labajām "mēslu izcēlāju" tradīcijām, Aleksejs Navaļnijs atradis vienīgo iespējamo intonāciju sarunai par varu: tā ir nesaudzīga niknuma un aizskarošas ņirgāšanās intonācija. Vara, pieradusi pie demokrātisko tribūnu bezpalīdzīgās čīkstēšanas, kaut kam tādam nebija gatava. Tā no tiesas apvainojās. Un sāka atriebties. Navaļnija stils izrādījās ideāls arī varas pretiniekiem. Daudzi liberāļi un kreisie viņu necieš – tomēr pret viņu neizturas vienaldzīgi. Un, visbeidzot, lai kāds būtu cilvēks, kuru sēdina krievu cietumā, viņam nevar nejust līdzi – šeit svarīgs ir ne tik daudz vārds "cietums" kā "krievu". Krievu cietums ir simtprocentīgs, neatšķaidīts Ļaunums – to nojauš ikviens. Priecāties par kāda iesēdināšanu tur – lai pat tas būtu ienaidnieks – spēj tikai necilvēks. Tātad, ja negribi izskatīties (pirmām kārtām pats savās acīs) pēc neradījuma, tad jūti līdzi, protestē, izsakies. Šī dabiskā vēlēšanās tomēr palikt antropoloģiskā līmenī tūkstošiem cilvēku izveda pilsētu ielās pēc sprieduma nolasīšanas Navaļnijam un Oficerovam.
Iepriekšējos Krievijas skaļajos procesos varēja strīdēties – labs vai slikts ir Hodorkovskis, vajag vai nevajag ar krāsainām zeķubiksēm aizvainot ticīgos baznīcā. Navaļnija gadījumā – vismaz psihisma līmenī – protams, viss ir skaidrs. Putins, prokurori un tiesneši – nezvēri, "mēs" – cilvēki.
Otrs sižets ir politiskais. Visā šajā notikumā "politikas" tādā veidā, kā to pazīst Eiropā vai ASV, nav. Navaļnijs nestrīdas ar Putinu par nodokļiem vai starptautiskajām attiecībām. Vēl vairāk, domāju, ka par šīm lietām (kā arī daudzām citām) viņiem nemaz nav īpašu domstarpību. Tieši tāpat Navaļnijam nevar būt īpašu domstarpību ar Maskavas mēru Sergeju Sobjaņinu. Mērs ir kārtīgs "saimnieks"; diez vai kāds apstrīdēs, ka Sobjaņins savā veidā cenšas uzlabot pilsētas dzīvi. Maskavas mēra kandidāta Alekseja Navaļnija priekšvēlēšanu programma ir visai banāla un revolucionāri neatšķiras no viņa galvenā oponenta programmas. Vienā ziņā Navaļnijs vispār nav politiķis, viņš ir sabiedrības politikas gaidu figūra. Kā varas augstāko ešelonu korupcijas atmaskotājam un temperamentīgam oratoram viņam nav nekāda politiskā mesidža, atskaitot vienu: "Nost!" Tas ir ļoti svarīgi: visa politiskā sfēra Krievijā ir sašaurinājusies līdz primitīvajam jautājumam "par vai pret Putinu"; nevienu vairs neinteresē ne cīņubiedru, ne ienaidnieku ideoloģiskie, sociālie vai ekonomiskie uzskati. Neviens nespēj piedāvāt sabiedrībai daudzmaz pievilcīgu nākotnes tēlu; apskaitusies pati par savu apsēstību ar pagātni, Krievija – Putina vai Antiputina, nav svarīgi – noslīcinājusi politikas sfēru psihismā. Navaļnijs ņirgājas par Putinu, Putins atriebjas Navaļnijam, opozīcija atriebjas Putinam, Putins atriebjas opozīcijai, opozīcija atriebjas Putinam, Putins atriebjas opozīcijai... un tā līdz bezgalībai. Bojāta politiskās sfēras leijerkaste, kas griež vienu un to pašu melodiju, tās nelielās jēgas entropija, kāda vispār kādreiz bijusi šajā vietā. Un tomēr – pat tādos apstākļos – sabiedrība ar Navaļniju saista cerības. Viņš neizturas tā kā citi. Viņš ir gatavs "iet līdz galam" – kaut ko tādu nav uzdrošinājies pat radikālais Ļimonovs. Viņš neliek vilties. Neīstuma sfērā (un politika tieši tā arī tiek uztverta, turklāt visā pasaulē; Krievijā vienkārši daudz spēcīgāk) viņš šķiet īsts. Navaļnija mesidžs nav viņa "idejas" (to viņam nav), bet ir viņš pats ar savu gatavību pārraut šļauganās pēcpadomju politikas apli. Izmantojot mītologu metaforu: aplis, cikliskais laiks – mīta laiks, "vēsture" sākas ar to, ka šis aplis izvēršas līnijā. To atceroties, Navaļnija mesiānisma avoti kļūst saprotamāki.
Visbeidzot, trešais sižets. Vēsturiski politiskais, daļēji pat filozofiskais. Tajā laikā, kad Navaļniju te apcietina, te laiž ārā, bet dažu Krievijas pilsētu ielās bango kaislības, Maskavā (precīzāk, pie Maskavas), Šeremetjevas lidostas tranzīta zonā, sēž Edvards Snoudens, kuram amerikāņu vara atriebjas tieši tāpat kā krievu – Navaļnijam (var atcerēties vēl arī Asanžu). Šis apstāklis pilnībā atceļ iespēju runāt par cīņu ar Putinu morāli liberālos terminos. Sak', "labie puiši" cīnās ar "sliktajiem", demokrāti – ar pakalpiņiem. Tagad tas vairs nav iespējams. Liberālie Rietumi vajā savus atmaskotājus tikpat bezjēdzīgi un nežēlīgi (pēc būtības – nelikumīgi; atsauksim atmiņā Eiropas valstu manipulācijas ar Bolīvijas prezidenta (!) lidmašīnu) kā autoritārais Kremlis. ASV un dažu Eiropas valstu uzvedība izdarījusi liktenīgu sitienu pa Krievijas cilvēktiesību aizstāvjiem un liberāļiem – viņi tagad vairs nevar nosodīt Kremli ierastajā veidā; uz jebkādām runām par "cilvēktiesību pārkāpumiem" viņi no turienes saņems vienu atbildi: "Snoudens." Ja likumam un cilvēka tiesībām ir vispārīgs raksturs (bet, uz to balstoties, jau gadus 20 tiek būvēta Rietumu politika gan attiecībā uz puskoloniālajām, gan postpadomju valstīm), tad tas attiecas arī uz pašiem Rietumiem.
Runa nav par liekulību vai "dubultajiem standartiem", par ko mīl parunāt Putins, runa ir par to, ka jebkādas ideoloģijas atstāj savu vietu, un tagad tās vietas paliek tukšas. "Politikas" sfēra gandrīz pilnībā pārstājusi būt "ideoloģiska", pakāpeniski pārvēršoties elementārā, primitīvā pragmatismā, kas apmierina ar šī brīža interesēm. Bet tādas intereses lielā mērā nosaka vienkāršas cilvēku jūtas. Un, lūk, politikas sfēru pieplūdina dīvaini cilvēki no malas, un viņu figūras ir mesidžs psihismā pagrimušajai sabiedrībai. Rietumos tādi "margināli harismātiķi" ātri pazūd, vienā brīdī "izšaujot" savus resursus stabilajā sabiedrībā; atomizētajā Krievijas sabiedrībā, kurā nav ne stabilu pamatu, ne horizontālo sociālo saišu tīkla, pat ne vairāk vai mazāk normāla reliģiska, profesionāla, kultūrsociāla dalījuma, Navaļnijam ir visas iespējas uzkavēties uz ilgāku laiku.
Taču, lai tas notiktu, Aleksejam Navaļnijam jākļūst par īstu politiķi, no Kremļa naudasmaisu un "žuļiku un zagļu partijas" atmaskotāja pārvēršoties darītājā, kurš cilvēkiem piedāvās nākotni. To no viņa arī gaida. Šķīstītavai, kur, kā zināms, uguns attīra dvēseles, ir jēga vienīgi kā paradīzes priekškambarim.