Darba ražīguma kāpināšana ir vitāli nepieciešama eksportam, lai saglabātu mūsu produkcijas zemās cenas un/vai celtu tās kvalitāti. Vēl ciešāka sakarība ir starp mūsu algu un produktivitāti - kamēr darbinieks nevarēs saražot vairāk pievienotās vērtības dotajā laika periodā, arī viņa alga netiks paaugstināta. Protams, lētu kredītresursu pieejamība var uz neilgu brīdi uzpūst iedzīvotāju ienākumus virs produktivitātes, bet mēs taču visi atceramies, kas notiek tādā gadījumā…
Par produktivitāti un konkurētspēju šonedēļ diskutējām Ekspertu sarunās Latvijas Bankā –
Šajā rakstā pievērsīsimies dažiem mūsu secinājumiem.
Produktivitātes kāpums sāk bremzēties
Ja ieskatāmies mūsu nesenajā ekonomiskajā vēsturē, tad ar ražīguma pieaugumu it kā nekādu problēmu nav bijis. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem no 2002. līdz 2007. gadam Latvijas darbaspēka produktivitāte uz nostrādāto stundu palielinājās vidēji par 6.4% katru gadu. Tas ir visai cienījams sniegums pēc jebkādiem standartiem.
Vēl iespaidīgāk ir tas, ka produktivitāte turpināja kāpt finanšu krīzes laikā (2008. - 2010. gadā) - vidēji par 5.9% gadā. Bet, sākot no 2010. gada, brīnums beidzās un turpmākajos trijos gados darbaspēka ražīgums auga tikai par 1% gadā, proti, produktivitātes attīstība palēninājās gandrīz 6 reizes! Vai neizklausās pēc trauksmes zvana?
Liels un eksportējošs nozīmē - produktīvs
Mēgināsim saprast, kāds ir produktīva un neproduktīva uzņēmuma "portrets". Pirmais svarīgais faktors ir uzņēmuma lielums pēc darbinieku skaita. Mūsu pētījums liecina, ka vidējiem un lieliem uzņēmumiem ir izteikta tendence būt produktīvākiem par mazajiem. Protams, ir mazi uzņēmumi ar ļoti augstu ražīgumu (ap 30-35 tūkst. eiro uz nodarbināto), un pastāv arī ne pārāk ražīgi lielie uzņēmumi (ap 5-10 tūkst. eiro uz vienu darbinieku), bet kopējā tendence - jo lielāks, jo produktīvāks - ir visai izteikta.
Atsevišķi analizējot mikro uzņēmumus jeb uzņēmumus, uz kuriem attiecas mikrouzņēmuma nodoklis (apgrozījums gadā nepārsniedz 100 tūkst. eiro; darbinieku skaits ir ne vairāk kā pieci, algas nav lielākas par 710 eiro mēnesī). Diemžēl jākonstatē, ka šādu uzņēmumu produktivitāte ir ārkārtīgi zema, kas dod vielu pārdomām par mikrouzņēmumu nodokli (par šo tēmu nesen rakstīja arī Pēteris Strautiņš).
Jāpiebilst, ka uzņēmuma lielums saglabā savu nozīmi darba ražīgumā pat tad, ja analizējam atsevišķas apakšnozares. Tas sakrīt ar ekonomiskās teorijas apgalvojumu, ka lielie uzņēmumi ir lielāki "mēroga efekta" dēļ.
Otrā svarīgā dimensija, kuru gribam izcelt, ir eksporta aktivitātes. Apstrādes rūpniecības (tieši šī nozare nodrošina vairumu eksporta) uzņēmumi, kuri pēdējo trīs gadu laikā iesaistījās eksporta operācijās, ir krietni ražīgāki par neeksportētājiem. It īpaši augsta produktivitāte ir permanentiem eksportētājiem, proti, tiem uzņēmumiem, kuri eksportēja savu produkciju katru gadu periodā no 2010. līdz 2012. gadam. Interesanti, ka jauno eksportētāju (uzņēmumu, kuri iesaistījās eksporta operācijās tikai 2012. gadā) ražīgums ir viduvējs, kas varētu liecināt vai nu par lielajiem izdevumiem jauno tirgu iekarošanā, vai par nozīmīgu konkurenci ārvalstīs.
Produktivitātes dzinējs - resursu pārdale
Ja viens uzņēmums ir slikts, neefektīvs un neproduktīvs, bet otrs - labs efektīvs un produktīvs, tad vidējo tautsaimniecības produktivitāti (un eksportu, un ienākumus) varētu palielināt, vienkārši pārvietojot resursus (kapitālu, darbaspēku) no pirmā uzņēmuma uz otro. Šo procesu sauc par resursu pārdali (resource reallocation), un tas pozitīvi iespaido tautsaimniecības produktivitāti un labklājību pat tad, ja darba ražīgums katrā individuālajā uzņēmumā paliek nemainīgs.
Ja tirgus mehānismi strādā efektīvi, resursu pārdale pa labu produktīvākajiem uzņēmumiem notiek pati pa sevi un pietiekami ātri. Savukārt, ja resursu optimizācijas un pārdales process ir lēns vai nenotiek vispār, rodas jautājumi par uzņēmējdarbības vidi, darba tirgus elastību un finansēšanas pieejamību.
Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumu analīzes rezultāti liecina, ka 6 gadu laikā darbaspēka produktivitāte palielinājās par 30.4% (jeb 4.5% vidēji gadā, bet līdz 2010. gadam - vidēji 6.5% gadā), kas ir visai pozitīvi. Šie cipari ir tuvu tiem, kurus minējām raksta sākumā tautsaimniecībai kopumā. Otrkārt, kopš 2007. gada vidējā uzņēmuma produktivitāte ir palikusi gandrīz nemainīga. Treškārt, darbaspēka izvietojuma efektivitāte ir pozitīva, turklāt tā krasi palielinājās 2008. - 2010. gadā, t.i., krīzes laikā. Cilvēki aizvien vairāk bija nodarbināti produktīvākajos uzņēmumos.
Ko sagaidīt nākotnē?
Un tagad beidzot varam pamēģināt atbildēt uz raksta sākumā uzstādītajiem jautājumiem: kāpēc auga Latvijas produktivitāte un ko varam sagaidīt nākotnē?
No sākuma atbildēsim uz jautājumu "kāpēc?". Krīzes laikā nozīmīgi uzlabojās darbaspēka izvietojuma efektivitāte. Šo procesu sekmēja neproduktīvo uzņēmumu bankrotēšana, ar laiku darbinieki atrada darbavietu citos, produktīvākajos uzņēmumos vai arī emigrēja. Tajā pašā laikā, kā minēts iepriekš, uzņēmumu vidējā produktivitāte īpaši nemainījās (vismaz, sākot no 2007. gada). Tādējādi, lai cik tas nebūtu paradoksāli, kopumā uz tautsaimniecības produktivitāti krīzei ir bijis arī pozitīvs efekts.
Atbildēt uz jautājumu, "kas būs tālāk?", protams, ir sarežģītāk, bet mēģināsim. Mūsuprāt, nevaram cerēt uz būtisku turpmāku labvēlīgu darbaspēka resursu pārdali, vismaz ne tādā tempā kā iepriekš. Pirmkārt, darbaspēka izvietojuma efektivitāte jau ir pietiekoši augsta (arī uz citu pasaules valstu fona).
Citiem vārdiem sakot, lielā daļā Latvijas tautsaimniecības nozaru tirgus mehānismi pašlaik strādā pietiekami labi. Mēs nekāda gadījumā negribam apgalvot, ka nav jāstrādā pie turpmākas uzņēmējdarbības vides uzlabošanas vai darbaspēka tirgus sakārtošanas. Galu galā valdības "Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plāns 2014. - 2015. gadam", kas varētu kalpot par pamatu, lai apsteigtu Igauniju un Lietuvu "Doing Business" reitingā, ir tikai apsveicams. Bet diemžēl vairs nevaram cerēt uz tikpat lielu pozitīvu efektu, sasniegt labākos Eiropas Savienības vai pat ASV standartus nebūs viegli, bet devums darbaspēka izvietojuma efektivitātei būs relatīvi zems. Turklāt tik strauja resursu pārdale parasti iespējama tikai krīzes laikā (bankrotējot neproduktīvajiem uzņēmumiem), un notiek daudz lēnāk normālos apstākļos.
Ko darīt tālāk?
Ja tirgus mehānismu uzlabošana vairs nedos tik pozitīvu efektu kā iepriekš, kāda ir alternatīva? Atbilde reizē ir vienkārša un komplicēta - jākāpina vidējā uzņēmuma produktivitāte. To pašu, kura nav būtiski palielinājusies jau kopš 2007. gada.
Un te mēs dzirdam skaļo trauksmes signālu. Uzņēmumu produktivitāte lielā mērā ir atkarīga no tādiem fundamentāliem faktoriem kā izglītība, infrastruktūra un inovācijas. Diemžēl praktiski jebkura statistika par Latvijas inovācijām un izglītību nevieš optimismu: ieguldījumi zinātnē un attīstībā, patentu pieteikumu skaits, zinātnisko publikāciju skaits, akadēmisko darbu citējamības indekss - visu šo rādītāju ziņā esam Eiropas "astē", kas neļauj cerēt uz Latvijas produktivitātes (un arī eksporta un ienākumu) gaišo nākotni.
Ja negribam zaudēt dinamisko attīstību, nepieciešams sākt darbu pie inovācijas un izglītības jautājumiem jau tagad. Rīt būs par vēlu!
Pilna raksta versija - Latvijas Bankas portālā makroekonomika.lv - http://www.makroekonomika.lv/latvijas-uznemumu-produktivitate-krustceles.
Literatūra
Bartelsman, Eric, Haltiwanger, John, and Scarpetta, Stefano, 2009, "Measuring and Analyzing Cross-country Differences in Firm Dynamics, NBER Chapters, in: Producer Dynamics: New Evidence from Micro Data", pp. 15-76, National Bureau of Economic Research.
Olley, Steven G. and Ariel Pakes, 1996, "The Dynamics of Productivity in the Telecommunications Equipment Industry". Econometrica, Vol. 64, Issue 6, November.