Jo viņa bija vienīgā kādas valsts augstākā amatpersona, kas tikusies ar Ukrainā notiesāto ekspremjeri Jūliju Timošenko, kura tobrīd ārstējās Harkovā. Lai gan pirms tam jau daudzi Eiropas valstu vadītāji bija izrādījuši neapmierinātību ar Ukrainā notiekošo, piemēram, atteikušies doties uz Centrāleiropas valstu vadītāju tikšanos Jaltā, kā arī draudējuši boikotēt šovasar Ukrainā notiekošo Eiropas čempionātu futbolā, tomēr tieši Daļa Grībauskaite bija tā, kas visas Eiropas Savienības vārdā asi norādīja uz Ukrainas iespējamo pašizolāciju no Eiropas Savienības.
Jau 14. maijā "Delfi.lv" publicēja "Jauna nedēļa" žurnālista Āra Jansona rakstu "Skarbi vārdi īstajā vietā". Rakstā Lietuvas prezidentes rīcība tika nodēvēta par spīdošu diplomātisku gājienu. Diemžēl šis ārpolitikas apskatnieka raksts arī bija līdz šim vienīgais Latvijā, kurā tika uzdots jautājums par to, kāpēc tas nav mūsu valsts pārstāvis, kurš "iznāktu pasaules priekšā, skaidri paužot visas Eiropas Savienības skarbo vēstījumu līderim, kas pārvalda lielvalsti ar vairāk nekā 45 miljoniem iedzīvotāju?"
Arī Latvijas mediji ziņoja par Daļas Grībauskaites vizīti Ukrainā. Informācija bija visos ziņu portālos, arī TV ziņās. Taču izpalika tik ļoti nepieciešamā politiķu, uzņēmēju un diplomātu diskusija par to, kā tas nākas, ka tieši mazā Lietuva jau kuro reizi kļūst par ietekmīgu politisko spēlētāju Centrāleiropas un arī vēl plašāka reģiona politikā. Ko viņi no tā iegūst? Kā to izmantot?
Ukrainas kārti Lietuvas diplomāti izspēlē ne pirmo reizi. 2004. gada nogalē, Oranžās revolūcijas pirmo desmit dienu laikā Lietuvas prezidents Valds Adamkus Kijevā viesojas pat divas reizes, jo kopā ar Polijas prezidentu Aleksandru Kvašņevski bija vidutāji Ukrainas prezidenta amata kandidātu Viktora Janukoviča un Viktora Juščenko sarunās, kas noslēdzās ar jaunām vēlēšanām. Arī toreiz Lietuvas prezidents bija pasaules notikuma epicentrā, turklāt nevis kā statists, bet aktīvs spēlētājs.
Ne visi šādas Lietuvas vadītāju pārdrošās iniciatīvas atbalsta. Nosodītāji ir gan pašu mājās, gan, protams, Ukrainā. Skeptiķu netrūkst arī Eiropā, tostarp diplomātu un politiķu aprindās, sak, kur gan tā mazā un nevienam neinteresantā Lietuva spraucas? Lai taču pasēž klusu savā nomalē! Lai nelien tur, kur lielie vīri runā! Bet runa ir par uzdrīkstēšanos, un tās pašpārliecinātajiem lietuviešiem netrūkst, bet latviešiem, savā viensētā par sevi tīksminoties, varētu būt krietni jo krietni vairāk.
Šādas diplomātijas aktivitātes ir kā zīme citiem pasaulē un arī kā ceļa rādītājs pašiem. Vai tā ir nejaušība, ka lietuvieši ne tikai pie sevis plāno celt atomelektrostaciju, bet arī Ukrainā būvē TEC un municipālos siltumtīklus? Kijevā viena no populārākajām ēstuvēm pilsētas centrālajā laukumā ir "Čili pica", un Latvijā tik populāro auksto biešu zupu Ukrainā sauc par lietuviešu zupu. Lietuviešu uzņēmēji rosās ne tikai Latvijā, viņi ir visur. Viņi pārstāv nevis mazu, no PSRS atdalījušos un nesen izveidotu valsti. Nē, viņi pārstāv karaļa Mindauga pārvaldīto Lietuvas lielkņazisti, kura bija ietekmīga savulaik un top aizvien ietekmīgāka arī šodien.
Šī raksta mērķis nav akli slavēt lietuviešus vai nopelt latviešus. Taču pievēršot uzmanību kaimiņu veiksmes stāstiem, mums ir iespēja uzmundrināt arī sevi. Mēs taču neesam sliktāki! Mēs varam tāpat! Un varbūt pat vēl labāk!