Esmu vairākkārt bijis Armēnijā, sekojis līdzi tur notiekošajam, salīdzinājis armēņus un latviešus, attieksmi pret vēsturi un tās ietekmi uz šodienu. Daudz esmu domājis par armēņu genocīdu, un tās nav pārdomas tikai par vēsturisku notikumu un armēņu ciešanām. Tas ir jautājums arī par sabiedrības īso atmiņu, nemācīšanos no savām un citu kļūdām. Tas ir jautājums par vēstures pārlieku dominēšanu nākotnes vietā. Un tas ir jautājums arī par vērtībām, kuras tik bieži tiek aizēnotas ar ģeopolitiskām interesēm.
Latviešiem izprotama rīcība?
Par genocīdu, protams, ir jārunā, turklāt vēl biežāk un vēl vairāk, lai neko tādu nekad un nekur vairs nepieļautu! Diemžēl, notiekošais Eiropā 100 gadus pēc Pirmā pasaules kara, un 70 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, norāda, ka no vēstures iemācījušies esam daudz par maz. Ātri piemirsušās šausminošās traģēdijas, un jau daudzviet karš tiek uzskatīts par pieļaujamu un pat neizbēgamu valstu un tautu attiecību risināšanas formu. Un tieši tāpat arī ar genocīdu - ja reiz kaut kāda iedzīvotāju grupa kaut kur traucē, kāpēc gan no tās netikt vaļā?
Pasaule šajās dienās šausminās par 100 gadus veciem notikumiem Osmaņu impērijā, tikmēr Krievijā, Eiropā un arī cituviet Pasaulē joprojām apspriež un pat realizē migrantu un, piemēram, čigānu deportācijas. Un arī Latvijā ir ne mazums cilvēku, kuri neiebilstu, ja tiktu deportēti 1/3 ne latvisko valsts iedzīvotāju, aizbildinoties ar bažām par Krievijas 5.kolonnu. Vai tieši tādi pati nebija arī Osmaņu impērijas amatpersonu motivācija pirms 100 gadiem, kad tika nolemts deportēt un koncentrēt tur dzīvojošos armēņus, uzskatot, ka kristīgie armēņi varētu būt nelojāli un atbalstīt Krieviju?
Kam tie armēņi vajadzīgi?
Kāda ir Latvijas oficiālā attieksme pret Armēniju un tās vēsturiskajām traģēdijām? Latviešiem taču vajadzētu būt it kā solidāriem pret citas apspiestas tautas ciešanām. Bet, nē! Ja armēņi būtu cietuši, piemēram, no Krievijas, tad gan viņi būtu Latvijas lielākie bēdu brāļi, tad mūs vienotu kopīgā nelaime un kopīgais ienaidnieks. Tā bija ar gruzīniem. Bet te, lūk, izrādās, ka latviešu pāridarītājs (Krievija) ir armēņu aizstāvis, un tad vairs nav tik interesanti iedziļināties. Turklāt draudzēties ar Armēnijas ienaidniekiem (Azerbaidžānu vai Turciju) ir daudz izdevīgāk. Vai nav divkosīgi?
Un kamēr citu valstu līderi skaidri un publiski pauž savu viedokli par 100 gadus vecajiem notikumiem, tai skaitā nosoda notiekošo, dažu lielvalstu vadītāji apzināti lieto terminu "genocīds", nebaidoties nokaitināt Turciju, tikmēr Latvijas viedoklis ne tikai uz āru, bet arī iekšpusē nav īsti sadzirdams.
Jā, Latvijas medijos šajās dienās ir daudz rakstu par to, kas notika pirms 100 gadiem Osmaņu impērijā, ko šobrīd saka citu valstu vadītāji, kādas rezolūcijas pieņem valstu parlamentos, kuras valstis ir atzinušas 1915.gadā notikušo par genocīdu. Bet ko domā Latvijas oficiozi? Nu ja, tāpat kā daudzkārt, mēs kā visi, kā lems Eiropā, tā arī mēs...
Vēstures nasta - okupācija un genocīds
Armēnijas ārpolitikas galvenie pūliņi jau ilgstoši ir saistīti tikai ar to, lai panāktu, ka citas valstis atzītu 1915.gadā notikušo par genocīdu, un piespiestu Turciju to atzīt. Un tālāk? Ko tas mainīs? Mazinās rūgtumu par daudziem 1915. gadā bojā gājušajiem? Veicinās mieru un izlīgumu ar kaimiņiem? Attaisnos tos pāridarījumus, kas sekojoši pēc tam? Bet tikmēr Armēnija atrodas izolācijā no Azerbaidžānas un Turcijas, un spiesta veidot īpaši pazemīgas un it kā draudzīgas attiecības ar Krieviju, kurai citkārt tie paši armēņi pārmet tādus pašus grēkus, kādus Armēnija pārmet Turcijai.
Vai tieši tāpat nav arī ar Latvijas okupāciju pirms nu jau vairāk nekā 75 gadiem, un pastāvīgajiem atgādinājumiem par krievu radītajām ciešanām Sibīrijā un ne tikai? Un tālāk? Nu, pateiks Krievija, ka 1940.gadā notika Latvijas okupācija, un tad mēs beidzot sāksim dzīvot ar skatu uz rītdienu?
Kā lai tiek tam pāri? Es negribu un nevaru aizmirst vakardienu, es negribu aizmirst upurus un varoņus. Taču es arī negribu dzīvot vakardienā! Vakardienas pieredze ir vajadzīga labākai rītdienai, nevis kā iedomu pasaule, kur paslēpties no šodienas problēmām.
Es Armēniju cienu kā pirmo kristīgo valsti pasaulē, kura ar Kristus vēstījumu oficiāli pieņēma jau pirms 17 gadsimtiem. Vai Kristus mums mācīja dzīvot ar atriebību? Izlīgumu varētu veicināt 20. gadsimta katastrofās iesaistīto nāciju vai valstu savstarpēja atvainošanās un piedošana. Bet, vai piedošanu var panākt mobilizējot citas valstis nosodīt tos, kuru atvainošanos mēs alkstam sagaidīt? Vai mēs maz esam gatavi dzīvot bez atriebības? Vai mēs paši gribam un esam spējīgi piedod?