Neba nu šī asociācija ir tik ietekmīga, lai lielbiedru izstāšanās satrauktu kādu ārpus tās. Vai kāds par LTA konkrētajiem darbiem ir dzirdējis? Ziņas par to, ka daudz plašāk zināmās veikalu ķēdes RIMI, Maxima un IKI ir šo asociāciju pametušas bija krietni skaļākas. Tomēr tirgotāju noslāņošanās lielajos un pārējos man šķiet ļoti zīmīga, un tā aktualizē tendenci, kura jau ilgstošu laiku ir briedusi un pašplūsmā attīstījusies Latvijā.
Neesmu nekāds lielveikalu nīdējs. Arī pats tos bieži izmantoju. Pie tiem var ērti piebraukt, preces tajos bieži vien lētākas, izvēle – lielāka, arī atmosfēra patīkama. Kā pircējs redzu tikai plusus. Bet piemājas veikaliņā skaļāk dūc pagājušā gadsimta saldētava, arī plaukti paveci un izskatās netīrāki. Akciju, kas tik ļoti kārdina lielveikalos, arī nav, degustāciju tāpat. Kāda jēga no šiem sīkulīšiem, vēl jo vairāk tad, ja ir ērtā iespēja, mājupbraucot ar auto, pa ceļam piestāt lielveikalā?
Bet aizvien biežāk es sevi mudinu atteikties no lielveikala. Preces, par kurām esmu drošs, ka tās būs nopērkamas arī piemājas bodītē, es cenšos nopirkt tur. Tās ir gan ikdienā nepieciešamās pārtikas, gan arī noteiktas saimniecības un higiēnas preces. Tas taču ir mans piemājas veikaliņš! Un arī no manis un mana kaimiņa ir atkarīgs tas, kā tam klāsies, kāds būs tā sortiments un cenas. Ir taču savs šarms rīta pastaigu apvienot ar gājienu pēc brokastu siera vai biezpiena, satikt veikalā un izjautāt kaimiņus, redzēt prieku bērnu acīs, kuriem ir uzticēts nopirkt pienu un maizi, bet no atlikuma – to, ko viņu sirdis kāro. Mazajā veikaliņā es jūtos piederīgs pie vietas, pie kopienas. Es gribu to nosargāt.
Ir taču Eiropā ne mazums pilsētu, kuru iedzīvotāji savulaik ir lēmuši lielveikalu būvniecību vispār aizliegt. Tādējādi tiek saglabāts tradicionālais dzīves modelis, kad maize paaudzēm tiek pirkta vienā beķerejā, gaļa – vienā skārnī, vīns – vienā vīna darītavā. Viens otram līdzās ir vairāki cits citu papildinoši veikaliņi. Jā, visdrīzāk tajā prece maksā dārgāk nekā akcijas prece lielveikalā, tomēr nauda taču paliek tepat, nevis aiziet svešajam koncernam. Daudzām ģimenēm bezdarbnieku pabalsta vietā ir darbā nopelnīta alga. Bet pircējus gandarī piederības apziņa.
Daudz vairāk ir to valstu, kurās lielveikali gan ir atļauti, taču tie neatrodas pilsētas centrā, jo tur tos neatļāva uzcelt. Vai arī tiek apzināti ierobežots to darba laiks. Tad vienlīdz labi var paralēli darboties gan lielveikali un tirdzniecības centri, gan arī mazie veikaliņi. Neizprotu, kāpēc šo tik elementāro jautājumu joprojām neviens nerisina?
Runa jau nav tikai par darba vietu radīšanu tirgotājam. Mazais un privātais veikaliņš ir arī tā vieta, kur savā dārzā izaudzēto vai savā saimniecībā saražoto var tirgot sīkražotāji. Lielveikalos taču neiesprauksies mazais ogu un dārzeņu audzētājs, meduskūku, cepumu un pīrādziņu cepējs. Patiesībā runa ir par ikviena Latvijas ražotāja grūtībām nonākt Latvijas lielveikalu ķēdēs. Jā, zinu, ka ir brīvais tirgus, taču zinu arī to, ka Latvijas ražotāju problēmas ir daudz lielāks apdraudējums nacionālajai drošībai, nekā tas, ko kā drošības apdraudējumu oficiāli uztver diplomāti un politiķi.
Tikmēr Latvijā, piemēram pat pīļu un trušu gaļu ieved no Polijas, tāpat arī ābolus, tomātus utt. Jo tik daudz, cik vēlētos paņemt lielveikals, Latvijas audzētāji sarūpēt nespēj, bet pieredzes tirgot mazākos veikalos arī nav. Tā nu dzīvojam tādā kā apburtā lokā, bet, kamēr pa to loku mīcāmies, nauda straumēm plūst projām no Latvijas, diemžēl, kopā ar cilvēkiem, kuri tai seko.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
