Seksuālās minoritātes – kā sevi dēvē arī homoseksuāli orientēti cilvēki, ir sarosījušies un gaudo par savu tiesību ierobežojumiem, rīko gājienus, kurus noskatās bērni un ir gaužām neapmierināti ar sabiedrības attieksmi. Varbūt tas ir noticis tikai un vienīgi saistībā ar notikumiem Eiropā. Sak, mēs jau neesam sliktāki – arī mēs varam baudīt tiesības parādīt visiem, ka divi vīrieši var sēdēt parkā uz soliņa un kaislīgi skūpstīties, neatraujot rokas viens no otra pēcpuses. Un dīvaini, ka sabiedrība lūr. Kas tad tur tāds?
Sak, mēs taču varam strādāt privātos uzņēmumos un sūdzēt tiesā visus, kuriem nepatīk mums paspiest roku. Sak,mēs taču varam strādāt par skolotājiem, neslēpjot savu seksuālo orientāciju, ar kuru mēs lepojamies un kļūt par bērnu autoritātēm.
Šķiet, ka homoseksuālisms nav nekas nedz peļošs, nedz slavējams. Notiek tā, kā notiek. Senajās civilizācijās homoseksuālisms un pedofilija zēla un plauka. Un nav ziņu, ka kāds no homoseksuāļiem būtu apgalvojis, ka tāds piedzimis. Cilvēki par tādiem kļuva, mēģinot dažādot savu seksuālo dzīvi. Vienīgā atšķirība ir tā, ka senos laikos pārsvarā dominēja jēdziens “biseksuāls”, jo sieviešu tiesības bija stipri ierobežotas, lai tās varētu atļauties nelaist savā gultā vīru, kurš veicis homoseksuālu aktu. Šodien sieviešu tiesības pastāv un, varbūt tāpēc vīriešu seksuālās dzīves dažādošana apstājas tur, kur tā nonākusi. Tomēr senā pagātnē neviens nepieprasīja ļaut oficiāli reģistrēt viendzimuma laulības. Varbūt tāpēc, ka pats jēdziens “laulības” nozīmē divu cilvēku savienības noslēgšanu Dieva priekšā. Materiāla rakstura attiecības tomēr regulē līgumi, testamenti un notariāli apstiprināti akti.
Katram, tā sakot, savas Dievs. Un savs partneris. Un savs HIV. Gribētu tomēr jautāt, ko tā sauktās seksuālās minoritātes vēlas panākt “iznākot no skapja” un padarot savas attiecības zināmas visai sabiedrībai, reģistrējot laulības, adoptējot bērnus, kuriem būs lemts turpināt viņu seksuālās gaitas. Tā sakot mantojums ar mūža uzlikumu.
Problēma kļūst par problēmu, tikko tai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Un, iespējams, ka seksuālās minoritātes gluži vienkārši vēlas nozagt mūsu laiku – kā mazs bērns, kuram mazliet pietrūkst mīlestības.
“Kāpēc onkuļi iet roku rokā?”, mūsu bērni kādreiz vaicās.
“...nu, viņi ir savādnieki”, mēs atbildēsim.
“O, es arī gribu būt savādnieks”, teiks mūsu sīcis.
Un, ko tad?