Tiesības uz seksuālās uzvedības brīvību ir jebkuram, ja vien tas neaizskar citu cilvēku tiesības un intereses. Saprotams, ka savas guļamistabas ietvaros varam darīt ko vien vēlamies, sākot no ādas pletnēm un beidzot ar visādām neķītrībām. Un mēs par to nestāstām, nedemonstrējam. Un nevienam nepārmetam, ka mūsu tiesības uz seksuālo brīvību tiktu apspiestas.
Nesaprotami, kā ir radies jēdziens “seksuālās minoritātes”. Par minoritātēm var uzskatīt jebkuru mākslīgi veidojušos cilvēku grupu, kuras uzskati nesakrīt ar dominējošo sabiedrības domu tādā, vai šādā sakarā. Tātad arī sadisti un mazohisti, ekshibicionisti un vecpuiši varētu apvienoties īpašās organizācijās un sūdzēties par to, ka sabiedrība un puritāniski audzinātie pilsoņi nepieņem un nerespektē viņu uzskatus un likteņstāstus. Sabiedrības vairākuma uzskati un viedokļi ir ļoti nozīmīga sabiedrības domas formējošā vienība, proti, mēs rīkojam vēlēšanas, lai noskaidrotu politiskos līderus, referendumus, tautas nobalsošanas, organizācijas ievēl valdes pārstāvjus – un ne jau velti tas notiek. Šādi veidojās zināma kārtība un ārpusmājas dzīves organizācija, kura pastāv un pastāvēs, kā neatkarīgs, pelēks ikviena indivīda dzīves pleķis.

Seksuālās minoritātes – kā sevi dēvē arī homoseksuāli orientēti cilvēki, ir sarosījušies un gaudo par savu tiesību ierobežojumiem, rīko gājienus, kurus noskatās bērni un ir gaužām neapmierināti ar sabiedrības attieksmi. Varbūt tas ir noticis tikai un vienīgi saistībā ar notikumiem Eiropā. Sak, mēs jau neesam sliktāki – arī mēs varam baudīt tiesības parādīt visiem, ka divi vīrieši var sēdēt parkā uz soliņa un kaislīgi skūpstīties, neatraujot rokas viens no otra pēcpuses. Un dīvaini, ka sabiedrība lūr. Kas tad tur tāds?

Sak, mēs taču varam strādāt privātos uzņēmumos un sūdzēt tiesā visus, kuriem nepatīk mums paspiest roku. Sak,mēs taču varam strādāt par skolotājiem, neslēpjot savu seksuālo orientāciju, ar kuru mēs lepojamies un kļūt par bērnu autoritātēm.

Šķiet, ka homoseksuālisms nav nekas nedz peļošs, nedz slavējams. Notiek tā, kā notiek. Senajās civilizācijās homoseksuālisms un pedofilija zēla un plauka. Un nav ziņu, ka kāds no homoseksuāļiem būtu apgalvojis, ka tāds piedzimis. Cilvēki par tādiem kļuva, mēģinot dažādot savu seksuālo dzīvi. Vienīgā atšķirība ir tā, ka senos laikos pārsvarā dominēja jēdziens “biseksuāls”, jo sieviešu tiesības bija stipri ierobežotas, lai tās varētu atļauties nelaist savā gultā vīru, kurš veicis homoseksuālu aktu. Šodien sieviešu tiesības pastāv un, varbūt tāpēc vīriešu seksuālās dzīves dažādošana apstājas tur, kur tā nonākusi. Tomēr senā pagātnē neviens nepieprasīja ļaut oficiāli reģistrēt viendzimuma laulības. Varbūt tāpēc, ka pats jēdziens “laulības” nozīmē divu cilvēku savienības noslēgšanu Dieva priekšā. Materiāla rakstura attiecības tomēr regulē līgumi, testamenti un notariāli apstiprināti akti.

Katram, tā sakot, savas Dievs. Un savs partneris. Un savs HIV. Gribētu tomēr jautāt, ko tā sauktās seksuālās minoritātes vēlas panākt “iznākot no skapja” un padarot savas attiecības zināmas visai sabiedrībai, reģistrējot laulības, adoptējot bērnus, kuriem būs lemts turpināt viņu seksuālās gaitas. Tā sakot mantojums ar mūža uzlikumu.

Problēma kļūst par problēmu, tikko tai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Un, iespējams, ka seksuālās minoritātes gluži vienkārši vēlas nozagt mūsu laiku – kā mazs bērns, kuram mazliet pietrūkst mīlestības.

“Kāpēc onkuļi iet roku rokā?”, mūsu bērni kādreiz vaicās.
“...nu, viņi ir savādnieki”, mēs atbildēsim.
“O, es arī gribu būt savādnieks”, teiks mūsu sīcis.
Un, ko tad?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit