Šo rindu autors bija liecinieks, kā 1998.gada ziemā Latvijas Privatizācijas aģentūras (LPA) pēc politiskās pārstāvniecības principa veidotā padome neuzņēmās apstiprināt LK privatizācijas noteikumus, nododot tos tālāk izskatīšanai valdībā. Toreiz mēs kopā ar "Dienas" žurnālistu Ēriku Matuli panācām, ka LPA padomes sēdes ir atklātas, taču padome izvairījās preses klātbūtnē pieņemt galējo lēmumu un LK privatizāciju skatīja valdībā.
Toreiz mēs, turpinot cīņu par LK privatizācijas caurspīdīgumu, panācām, ka presi pieaicina valdības sēdē. Kopā ar mums, starp citu, bija arī viens no tagadējās vēstules prezidentei autoriem Juris Paiders. Valdība konkrētu lēmumu nepieņēma, un tā arī tas palika vienīgais gadījums, kad žurnālisti novēroja valdības sēdes. Tika radīts precedents, ka "tautsaimniecībai svarīgu uzņēmumu" privatizācijas pamatnosacījumus apstiprina valdībā. Tādējādi deviņdesmito gadu sākuma reformistu idejas par centralizēto privatizāciju, par kuru atbild nepolitiskā LPA, nomainīja pilnīgi cita koncepcija: pieeja lielo uzņēmumu privatizācijai nu svārstījās atkarībā no tā, kas veidoja valdību.
Pēc trīs gadu ilgās stumdīšanās uz vietas, 2000.gada sākumā Pasaules banka piedraudēja ar kredītlīniju nepiešķiršanu, ja Latvija neuzticēs lielo uzņēmumu privatizācijas noteikumus izstrādāt starptautiskiem finansu konsultantiem.
Ja prezidente apturēs starptautiska konsultanta izstrādāto un valdības akceptēto LK privatizāciju, tas būs vēl viens trieciens jau tā ārkārtīgi zemajam Latvijas investīciju klimata reitingam. Tas vairs nav jautājums par pareizu vai nepareizu privatizācijas veidu, bet par Latvijas kā ekonomikas reformu veicējas valsts tēlu pasaules acīs.
