Esot Dutkā, prātā nāca Leldes Stumbres viencēliena luga "Gans". Sižets apmēram tāds - ir kāds gans, kurš gana kolchoza govis, tāds mazliet nolaidies cilvēciņš. Pie viņa pienāk kāda vietējā tenku vācele, kas par visiem visu zina, un abi sāk tā par šo un to sarunāties. Taču tad visu zinātāja izmet, sak, ko tu te muldi, vai pats vispār zini, kas patiesībā esi? Vai zini kādas asinis tevī plūst? Izrādās, gans ir bijušā vietējā barona vienīgais mantinieks un pēctecis, kuram pieder gandrīz visa zeme līdz pārnovada robežām. Kā beidzās luga, pati dramaturģe neatceras, bet gans pēkšņi pārmainījās gan - sāka veceni komandēt, izrīkot... Lūk, tas notiek ar cilvēkiem, ja viņiem rodas pašapziņa un piederība kādam sociumam. Lai arī drupās, muiža kā apkārtnes iedzīvotājus vienojošs elements, darbojas vēl joprojām.
Dutkā, kur vien ej, visur ir zīmes no muižas laikiem, kad kungam Hanzenam bijis trīsstāvu dzīvojamais nams, saimniecības ēkas, liela apsaimniekojamā saimniecība. Tas viss bija kā Dieva ausī līdz laikam, kad muižu zemes sadalīja Atbrīvošanās cīņu dalībniekiem, kuri pēc 1920. gada zemes reformas saņēma tās mūžīgā īpašumā. Bet - nekas jau nav mūžīgs, sevišķi īpašumtiesības. Latvijas laiku pirmās zemes reformas mūžs ilga tikai 20 gadus, kungam Hanzenam vēl mazāk. Saprotot, ka ar apšķērētu zemes platību, atstājot tikai 30 ha, galus savilkt būs pagrūti, Hanzens pārdeva daļu saimniecības. Ieguvēji no šī darījuma bija visi, kuri dzīvo Dutkā vēl šobaltdien. Kāds nopirka kunga stalli, cits ko tur vēl, bet Dāvids Plaudis 1924. gadā par 800 latiem nopirka muižas magazīnu, noliktavu un 2,2 ha zemes. Pērkot magazīnu, jau zinājis, ka to pārveidos par dzīvojamo māju. Šķūni arī nopirka, tajā stāvējusi kunga kariete.
Tā kā pašam bijis uzvārds Plaudis, tad par izbrīnu citiem, savai jauniegūtajai mājai devis vārdu "Brekšņi". Pats bijis tāds iecirtīgs, ar krampi, bez gala spītīgs notes puļķis, apkārtnē viņu saukuši par Veco Breksni.
Pastāstīšu bu-urvīgāko piemēru no viņa dzīves, un katrs sapratīs, ka tādam vīram bijis nospļauties iet ar lāci cīnīties, ar zaķi skrieties. Bijis tā, ka toreizējais muižas pārvaldnieks/priekšstrādnieks Ziemanis izteicies, ka Plauža šķūnis, raugi, atrodas pusmetru uz muižas zemes. Ko Vecais Breksnis? Varbūt padevīgi atvainojās, sak, pardon, piedodiet? Nē, nekad! Viņš principa pēc iespītējās - pārcēla ēku par pusmetru uz savas zemes! Lai nav jāklausās priekšstrādnieka aizrādījumos, un tā.
Kā to visu tik labi zinu? Tāpēc, ka Vecā Brekšņa mājā vēl joprojām dzīvo viņa pēcnācēji - Gatis un Dace Birkavi ar bērniem. Joprojām šiverīgākie saimnieki Dutkā. Hanzena magazīna tagad ir skaista māja ar sarkanu jumtu kā atpazīšanas zīmi. Jaunuzcelta pirts, akmeņu kūtī gaļas lopiņi, dārzā bišu saimes. Govis esot hobijam, ne peļņai. Tās pa vasaras karstumu nelaižot ganībās, lai knišļi nenomoka. Barību pieved klāt. Bet bišu saimes ir Birkavu bērnu - Mārtiņa un Agates pārziņā. Medu pārdod, paši nemaz daudz neēd. "Brekšņi" ir tādas pamatīgas mājas, kur ieejot, tūlīt var just, ka mājvieta veidota gadu desmitiem.
Taču viss, ko Hanzena muiža kā vieta atstājusi vēlākam laikam, tomēr darbojas atbilstoši nezūdamības likumam. Atbilstoši sansārai, kā teiktu hinduisti, kad kāda darbība atstāj paliekošas pēdas līdzcilvēkos un darbojas vēl pēc 3 paaudzēm. Tagad parkā gana govis. No muižas atlikušas milzu drupas, no biezā mūra viens vienīgs stabs. Hanzenam kļūtu skumji, redzot savu darbu izpostītu. Lielo mūri sagrāva ne jau kāds ciklops, aklais monstrs un šaurpieris, bet padomjlaiku ceļinieki. Sadrupināja šķembās ceļu labošanai. Skatu vēl bezpalīdzīgāku padara izrakņātie ēkas pamati nama iekšpusē. Kāds laikam meklējis kunga zeltu. Lai arī lielajā zālē grīdu vairs nav, no kroņlukturiem atlikušas vien metāla vijas, sienu un griestu apgleznojumu arī vairs nav, telpā tomēr ir teicama akustika. Sienas aprakstītas, tipa "te biju es" - Nastja bija, Puziks bija un Džulija bija, Vadims rullē.
Lai arī ko teiktu padomju laikus pārdzīvojušie kritiķi, daudzi par tiem laikiem runā nostalģiski. Es jau saprotu, var teikt - bija padomju represīvie gadi, personības nonivelēšana, nepastāvēja individuālisms un kas tur vēl, bet laukos cilvēki tik un tā tos laikus atceras kā labos gadus un savas domas nemainīs. Bijusi sajūta, ka par tevi, nabaga cilvēku, rūpējas - valsts, arodbiedrība. Laukos darba rokas bijušas ļoti vajadzīgas, arī mazāk izglītotajiem bijis nodrošināts darbs un alga, nauda nākusi un dzīvojuši bramanīgāk. Un Dutkā vēl pirms 15 gadiem dzīvojuši gana rosīgi: muižas ēkā bija Vāles ciema padome, no baltiem silikātķieģeļiem piebūvēts kolchoza kantora ēkas nams. Muižā bija rosīgs centrs - veikals, bibliotēka, ballītes rīkojuši un kino rādīts. Vēl muižas ēkā bijis bērnudārzs, ēdnīca, zālē arī Birkaviem rīkotas kāzas, bet uz skatuves lielajā zālē spēlējuši teātri. Tur, kur muižas vārti, bijusi pat neliela estrādīte. Dutkā svinējuši Jāņus, dzēruši, ēduši, visādus podus gāzuši un priecājušies. Gata mamma pēc tam teikusi, sak, nevar zināt, kas pa nakti atkal būs pazudis - vārtu stabs vai kas.
Gata mamma muižā slaukusi govis, daudz stāstījusi par senajiem, bagātajiem laikiem. Kad govis sauktas mājās no ganībām, sākuši zvanīt muižas zvanu un tad dzina lopus mājā. Vēl bijis liels, melns suns. Tam uzkāra lielu tarbu kaklā, tajā saimnieces ielikušas iekšā ganam pusdienas un izmācītais suns zinājis, ko darīt. Vai jaušat, cik šie senie stāsti noskaņas ziņā līdzīgi Stumbres lugai? Kad Dutkas muižu Birkavi vēlējušies atpirkt, pietrūcis paju, bet Gatim tā gluži vai goda lieta - dabūt muižu savā īpašumā. Taču... Kolchozs nebijis tiesīgs sakopto muižas ēku privatizēt, "jo nepaņēma kā savu objektu." Runā, ka viens puskrievs uzpircis pajas, muižu nopircis, bet peļņas nolūkos pārdevis to kādam citam tādam pašam bratanam. Kurš īpašnieks muižas ēku nopircis, tas lauzis ārā, ko tik varējis un pārdevis. Tagad izdemolētās muižas drupām īpašnieku atrast gandrīz neiespējami.
Vēl mazliet papriecāšos par bagātību. Ap Dutku ir interesantiem nosaukumiem bagātas vietas: mežs vārdā Juksis, un, ja pareizi sapratu - pat mežs vārdā Posts. Esot Bāliņkalns, Limbēnkalns un Melnie Celmi arī esot - tāda vieta pie meža. Skanīgi mājvārdi: Jaunklejas, Šķērkalni - tās mājas atpirkuši divi puiši, kuri ar darbu atstrādāja īpašumu, tad gluži kā ar šķērēm uz pusēm sadalīja, tāpēc tāds nosaukums. Esot dzīvojusi viena sieva, Dedumiete, kas no Hanzena atpirka lielu saimniecības ēku, ko tagad sauc par Jaundedumiešiem. Tajā dzīvo divi pensionāri - Ausma un Alfrēds Dratsmaņi. Viņi visu piemājas lauciņu apsaimnieko ar lāpstu, kapli, grābekli un savām rokām, tehniku nemaz neizmanto. Dutkā gar ceļa malu uzceltās ķieģeļmājiņas slīgst ziedos. Pēc neatkarības atgūšanas Dutkā ieradās daudzi zemes īpašnieku mantinieki. Lielāko tiesu rīdzinieki. Nu tik strādās, nu tik būs, mēs visi atceramies darbīgo strādātgribēšanas pacēlumu savās senču zemēs. Acu atvēršanas un aizmālēšanas laiks bija apmēram 3 gadi. Tagad mantinieki ir prom, zemi iznomā. Tur, kur muižas laikos bija siltumnīcas, jaunie zemes īpašnieki arī ierīkojuši plēvju mājas.
Protams, mazmājiņas/mazbūdiņas, kas celtas kolchoznieku dzīvošanai, izskatās dumji. Var nosodīt kolchoza laiku arhitektūru un būvniecības principus, kad lietas neredzēja kopumā un skaisto ezermalu izčakarēja, ietupinot muižas skaistajā parkā ķieģeļmājeles. Sadrumstaloja skaisto piekrasti. Katrs pieraka sev mazdārziņu, mazkūtiņu. Parka zālienā piesēja govi, kas cep siltus mēslu plāceņus turpat zem lielajiem muižas kokiem. Hanzena laikos celtā verandiņa arī piederot kādam ezermalietim. Tēju un kafiju kā Hanzena laikos gan tajā nedzer, jo īpašnieks tur glabā celtniecības materiālus. Kolchoza laikā, it sevišķi kādos vasaras svētkos, verandiņa izmantota par bufeti.
Apkārtnes ainava ir skaista, līdzena, un tikai tālumā redzami meži. Lauki ap Dutku kā vienojošo centru sakopti. Tas tāpēc, ka Dutkā darbojas SIA "Vāle", kas nodarbojas ar graudkopību, bet papildu nozare ir piensaimniecība... Va vellos, pēdējie teikumi uzrakstījās gluži kā no senila laikraksta, vai ne? Bet, ko lai dara, ja tā patiešām ir patiesība? Kā lai cilvēcīgā un dzīvā valodā pastāsta ne tikai teiksmas par seno godību, un kā lai bez patosa pasaku - vietas nosaukums var būt nepierastām ausīm gana jocīgs, bet cilvēki ta forši?
Kas dažādi domājošos, runājošos un ar dažādas pakāpes strādīgumu apveltītos dutkiešus vieno? Ūdens! Viss miestiņš ņem ūdeni no viena avota. Dutkas avota.
Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” augusta numurā (Nr. 24)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
