Pirmajā acu uzmetienā tendence šķiet nepārprotama: Eiropas rietumi politiski virzās pa labi, bet austrumi pa kreisi. Tā visbiežāk komentēti pēdējo vēlēšanu rezultāti. Lai gan lieta nemaz tik viennozīmīga nav: labējās partijas Rietumeiropā panākumus guvušas nevis tāpēc, ka būtu stiprākas, bet gan rietumu kreiso – it īpaši sociāldemokrātu – dziļās krīzes dēļ.
Relatīvie kreiso partiju panākumi Ungārijā un Čehijā ne tik daudz saistīti ar ungāru un čehu vēlētāju padziļinātu kreiso orientāciju, bet gan ar postsociālistiskajās valstīs skaidri izteikto tendenci ik reizi ievēlēt pretējo nometni.
Rietumeiropā pamazām zudusi tradicionālā stabilā saistība ar kādu no partijām (agrāk noteiktai partijai piesaistīti jutušies 35 līdz 50 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju). Arī rietumu vēlētāji kļūst aizvien mobilāki un vēršas pret partijām, kas tajā brīdī atrodas pie varas. Valdītāju kļūdas vairs tik viegli piedotas netiek. Tā noticis gan Austrijā, gan Portugālē, Nīderlandē un Francijā, kur pirms pēdējām vēlēšanām valdīja sociālisti.
Otrkārt, sociālisti un sociāldemokrāti parādījuši bezspēcību pēdējā laika ekonomisko, sociālo, sabiedrisko pārmaiņu priekšā. Veiksmīgākie bijuši britu leiboristi, kas lielu uzmanību pievērsuši “likumam un kārtībai”. Tonija Blēra partijai atšķirībā no brāļu partijām tāpēc veicies visai labi.
Treškārt, Rietuimeiropas mērenie kreisie aizvien vairāk nododas moralizēšanai. Taču tieši moralizējošas atbildes uz ikdienas problēmām, kas steidzīgi būtu jārisina, piemēram, uz tām, kas saistītas ar aizvien pieaugošo imigrantu skaitu skolā, darbavietā, sabiedrībā, klasiskos sociāldemokrātu atbalstītājus gluži vienkārši kaitina.
Ceturtkārt, tas, ka sociāldemokrātija vairs netur roku uz plašu sabiedrības slāņu pulsa un atsvešinās no vēlētājiem, ir sekas strukturālām pārmaiņām partiju iekšienē. Jaunā sociāldemokrātu elite vairs nav ieinteresēta radikālā politisko koncepciju maiņā.
Piektkārt, Rietumeiropas kreisie ir pārāk dažādi un sašķelti: no mēreniem sociālistiem līdz ortodoksiem veckomunistiem. Viņu koalīcijas atbaida potenciālos centriskos vēlētājus: lai gan rietumnieki nav piedzīvojuši “reālsociālismu”, neviens negribētu valdību, kurā ietilpst karojoši kreisie.
Atšķirībā no Rietumeiropas vēlētāji Austrumeiropā un Viduseiropā nejūt saikni ar kādu noteiktu partiju. Partiju sistēma turklāt pagaidām ir ļoti nestabila: vienīgais izņēmums ir Ungārija, kur sociālisti un konservatīvie izveidojuši divus vienlīdz spēcīgus blokus. Savukārt Čehijā pēc četriem “lielās koalīcijas” gadiem vēlētāji Vāclava Klausa konservatīvajiem piestādījuši lielāku rēķinu nekā Vladimira Špidlas sociāldemokrātiem. Politologi lēš, ka šajā valstī atšķirībā no Ungārijas partiju sistēma stabilizēsies tikai desmit, piecpadsmit gadu laikā.
Ekspertus nepārsteidz arī zemā vēlētāju aktivitāte kā rietumos, tā austrumos: slinkākie ir jaunie pilsētnieki. Daži no iemesliem: neapmierinātība ar tradicionālo politiku, pievilcīgu politisko alternatīvu, erudītu, šarmantu politiķu trūkums. Ar saukli “Vēlēt ir pilsoņa pienākums” jauno paaudzi piesaistīt nevar. Postsociālistiskajās valstīs vēl pievienojas atziņa, ka patiesībā vienalga, par ko vēlēt: visu tāpat nosaka dažādās krāsās pārkrāsojušies bijušie komunisti.