Tā saukto "čekas maisu" atvēršanu nobloķēja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2006. gada 1. novembrī, trešo reizi neparakstot Saeimas pieņemto likumu. Gadi gāja un aizgāja, pietuvojās 2014. gads un jūnijā tos varētu atvērt, bet pašreizējās Saeimas Nacionālās drošības komisija – drošs paliek drošs – jau 2013 gadā pirms Ziemassvētkiem pieņēma lēmumu maisus neatvērt vēl 30 gadus, dokumentu parakstījis komisijas priekšsēdētājs, bijušais valsts prezidents Valdis Zatlers (RF): "Lēmums par termiņa pagarinājumu ir nepieciešamas, lai aizsargātu valsts drošību un demokrātisko valsts iekārtu."
Seno romiešu rakstos atradīsim atziņu, ka visnekrietnākie meli – noklusēšana. Tieši tā izrīkojās VVF, viņas paraugam seko V.Z. Tomēr cerību izgaismot maisus iededz nopietnā un skaitliski kuplā nemierošanās par padomju dzīves slepenās ikdienas noklusējumu.
Būdams tieslietu ministrs Jānis Bordāns publiskā runā brīdināja: "Kamēr netiks noslēgti rēķini ar pagātni, tikmēr nevarēsim pilnvērtīgi skatīties nākotnē. Saskaņa, sadraudzība, sabiedrības attīstība nav iespējama uz melu pamata." (LA, 18.12.13.). Latvijas TV1 "Sastrēgumstundā" (18.12.13.) 90 proc. nobalsoja par maisu atvēršanu, 10 proc. pret, tātad, ja maisus neatvērs un "Saskaņas centrs" ("SC") saglabās nostāju par maisu atvēršanu, tad "SC" ilgu tramvajs ar latviešu palīdzību iebrauks mākamajā Saeimā ar skaitlisko vairākumu, vismaz 51 deputāts no simta.
Kā saprast lēmumā ierakstīto apgalvojumu par neatvērtiem maisiem kā demokrātiskās iekārtas sargiem? Jo mazāk zini, jo lielāka demokrātija, tātad valsti vadīt jāuztic pusanalfabētiem!
Latvija ir vienīgā Austrumeiropā, kura joprojām slēpj VDK arhīvu, ierobežo tā vēsturisko pētniecību.
V.Z. parakstītais apgalvojums, ka "termiņa pagarinājums ir nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību" arī ir tukšs apgalvojums. 2006. gadā, kad biju publicējis abas atmiņu grāmatas Aizejot atskaties, kā pirmais lasītājs ar mani kontaktējās ASV pilsonis Arturs Pormals, drosminieks, kas slepus izveda uz Rietumiem 1971. gadā Ed. Berklava uzrakstīto un 17 Latvijas komunistu parakstītu vēstuli. Arturs Pormals meklēja kādu slepkavu, nosauca vārdu un uzvārdu. Diviem man pazīstamiem bija tāds uzvārds, tikai ne gluži neticamā biogrāfija:
vācu okupācijas gados kā SD virsnieks šis nelietis pabijis V. Arāja slepkavnieciskajā komandā, pēc kara padomju drošības dienests viņu iefiltrējis nacionālo partizānu grupā, tur ar šāvienu pakausī nogalinājis Paulu Pormali, Artura vecāko brāli, un vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados šis slepkava kā čekists dienējis "Stūra mājā", līdz mīklaini pazudis.
Mūsu saruna ieilga. Atcerējāmies, kā, tuvojoties Padomju Savienības sabrukuma beigu cēlienam, ieplaisāja arī "Stūra mājas" pamati. Čekas maisus no Rīgas sāka pārvietot uz Saratovu. Par slepeno materiālu aizvešanu atbildīgais čekas arhivārs tikās ar Rietumu pārstāvi Viļakā, iedeva Rīgas un rajonu VDK slepenās telefona grāmatas oriģinālu – vārdi, uzvārdi, adreses... Pārtulkota latviski, tā 90. sākumā publicēta un kļuva pieejama visiem. Bija noticis vēl lielāks "darījums": pārceļoties uz dzīvi pie Vidusjūras, par apaļu summu kādas valsts specdienestam pārdotas maisu dokumentu kopijas. Bet mēs 20 gadus slēpjam un gribam slēpt vēl 30 gadus!
– Esmu iekopējis arī savā, - un Pormals uzlika plaukstu uz galda noliktajam klēpjdatoram.
Pasmaidīju un itin kā sev vaicāju: – Kad mēs atvērsim?
Viņš neatbildēja, paņēma savu grāmatu, izdarīja ierakstu un pasniedz man:
"Tev ir jāvar, Tu varēsi, Tev ir jāuzvar." .
Tāsdienas mudinošais vēlējums neļauj man mūža 92. gadskārtā klusēt, liek atgriezties laikmetā, kad no rīta līdz vakaram un arī naktīs nepārtraukti klaigāja par zemeslodes vienā sestdaļā uzcelto sociālismu, solīja drīzumā komunisma paradīzi, bet ikdiena... ikdiena bija nepārtraukta masveida izspiedze, kas nekautrējās piecgadīgu jaunuli izprašņāt, vai Ziemassvētku vecītis bijis un atnesis dāvanas. Čekas slepenie ziņotāji bija toreizējās dzīves neatņemama sastāvdaļa, tā teikt, mūsu maize ar garozu. Vēsturnieka Orlando Faidžīsa apjomīgajā grāmatā Čukstētāji par privāto dzīvi Staļina Krievijā lasītāji gūst vispusīgu ieskatu padomju režīma ikdienā, kad "tikpat kā jebkuru pilsoni, lai cik krietns viņš būtu normālos apstākļos, NKVD spiediens ir spējis padarīt par ziņotāju."
To apliecināja pat anekdotes: – Dzird, atvieglos laulības šķiršanu. Atbilde: – Ko vēl var atvieglot, ja sievai, kam vīrs apnicis, jāaiziet līdz čekai noziņot, ka vīrs ir politisks ienaidnieks. Dzejnieks un populārā literatūras žurnāla Novij mir atbildīgais redaktors Aleksandrs Tvardovskis jaunībā, ieticis komjaunatnes nomenklatūrā, nepalīdz tēvam un jaunākam brālim, kas atnākuši bada dzīti izlūgties maizes riecienu, bet telefoniski informē miliciju, kur tēvs pārgulēs nakti, lai var arestēt. Jaunākais brālis Ivans Tvardovskis 1988. gadā publicē atmiņas Pārdzīvotā lappuses, neslēpj slavenā vecākā brāļa tik melno traipu. Padomju rakstnieku, Staļina dēvēto "dvēseļu inženieru" izdarības jo plaši atklāj PSRS ideoloģiskais sagrāvējs Aleksandrs Jakovļevs grāmatā Krēsla.
Ir pienācis brīdis arī mums, Latvijā, ieskatīties pagātnes morālajā netīrībā, nevis atļauties patiesību nosaukt par apmelošanu, bet melus iegrozīt goda krēslā.
Dzejnieka Ojāra Vācieša dzīvesbiedre dzejniece Ludmila Azarova intervijā Vijai Beinertei iesaukusies: "Savukārt bijušā čekista Laimoņa Pura "atklāsme" vispār ir ārpus veselā saprāta!" (LA,17.09.2008.) Biju atļāvies atmiņu otrā grāmatā Aizejot atskaties vērtēt O. Vācieti ne vien kā dzejnieku, bet arī viņa darbošanos slepenos uzdevumos: 1965. gada aprīlī personīgi iepazinis no Anglijas iebraukušo rakstnieku Gunti Zariņu, dzejnieks kopā ar VDK virsnieku, arī vadošu kultūras darbinieku, Jevgeņiju Vanagu dodas uz Angliju atbildes vizītē, 9. septembrī G. Zariņam, lai piespiestu sadarbībai ar VDK, parāda tik kompromitējošus materiālus no rakstnieka viesošanās Rīgā, ka 10. septembrī Guntis Zariņš izdara pašnāvību.
Par šīs patiesības publikāciju L. Azarovai esmu "bijušais čekists".
Mans brīnumaini garais mūžs dod iespēju pasacīt patiesību. Cik jau ir mirušo, kas vairs nevar sevi aizstāvēt? Un cik būs pēc 30 gadiem dzīvo, kam vispār šie maisi interesēs?
Man bija 7 gadi, kad nomira tēvs. Pat iedomāties nespēju, ka 23 gadu vecumā ģimenē ienāk patēvs, mātei taču jau 50 gadi, mūžs aizvadīts vienatnībā. Pirmajā tikšanās vakarā patēvs izstāstīja:
Igaunis Osvalds Kelmans. 1. pasaules kara laikā aizklīdis Krievijā, izmācījies par šoferi, apprecējies, sācies 2. pasaules karš, viņa komandēto transporta vienību vācieši aplenkuši, gūsts, kā baltietis palaists uz dzimteni Igauniju, pēc daudziem prombūtnes gadiem Tallinā tikšanās ar māti, radiem. Padomju karaspēkam tuvojoties Tallinai, māte un māsas ģimene nolemj bēgt, viņš pievienojies, motorlaiva laimīgi sasniegusi zviedru zemi. Osvalds Kelmans norīkots darbā kūdras purvā. PSRS pārstāvju aicināts, nolemj atgriezties Padomju Savienībā, soda bataljons, filtrācijas nometne, taču karš jau beidzies, izmitināti Jelgavas rajonā, viensētās, viņš nokļuvis Lielvircavas pagasta Akotos, tur mana māte, rīdziniece, toruden palīdzēja vecaimātei un jaunākai māsai saimniekot.
Lūk, liktenīga sakritība, un tā igaunis Osvalds Kelmans sēž mūsu dzīvoklī Lāčplēša ielā 75!
Nepatikai pret pēkšņi uzradušos patēvu pievienojās aizdomas. Ticis kara laikā Zviedrijā, viņš atgriežas bada un staļiniskā terora zemē, pie tam nevis dzimtajā Igaunijā vai Krievijā pie ģimenes! Ģimene esot pazudusi, tātad miruši. Tiek kārtota pases saņemšana, sekos oficiāla laulības reģistrācija.
No Tallinā dzīvojošās Kelmana māsicas pirmā vēstule, adresēta Lāčplēša ielā 75, nokļūst manās rokās. Igaunisko tekstu nesaprotu, bet klāt pievienota zīmīte krievu valodā: mamma un divi zēni nepacietīgi gaida tēva atgriešanos...
Divsievība Padomju Savienībā aizliegta ar likumu! Mani iebildumi netiek ņemti vērā. Toties pret mani sākas dīvaini starpgadījumi. 1948. gada martā izsauc uz kara komisariātu, kur ar mani iepazīstas divi drošības dienesta virsnieki – Bronņikovs un Kolosencevs. Ap mani un pret mani notiekošo esmu izpratis, gaidu izšķirošo pārbaudi, un tā notiek septembrī; dzīvoklī esmu viens, kad īsi pirms pusnakts noskan ārdurvju zvans un... ienāk karagadu sirdsdraugs, Jelgavas teātra vijolnieks Valis (Vilis) Lūsis, esot izbēdzis no ieslodzījuma, vajag personu apliecinošu dokumentu... Dzīves teātrī bija sasniegta kulminācija, centos neizkrist no man uzspiestās lomas...
Hruščova atkušņa gados uzzināju, ka notikusi apspriede, kurā nolemts mani apcietināt kā vācu armijas abvēra spiegu-rezidentu, bet kāds no Maskavas atbraucis priekšnieks kategoriski noraidījis Rīgas čekistu nodomu...
Neatkarīgā Latvijā cerēju čekas maisos atrast gan Kelmana ziņoto, vēl citus, uzzināt kaut ko vairāk par aizvadītā pusgadsimta izdarībām. Neesmu vienīgais, kas meklē atbildi tālaika norisēm, to meklē dzīvi palikušie vajātie, to meklē arī dažs labs slepenais ziņotājs, kam par tādu bijis jākļūst nejaušas sakritība dēļ.
Padomju dzīves izspiedzes amorālā netīrumu kaudze ir tik apjomīga, ka to nekad visu nenotīrīs, tomēr vismaz jāpatīra pašlaik pieejamais, saglabātais. Pat rūgta patiesība sargā valsts drošību un demokrātiju, bet melos – īpaši saldos noklusēšanas melos – velti meklēt glābiņu. To apliecina aizvadītajos 20 gados Latvijas ierindošanās Eiropas atpalicējos, to pierādīs nākamie 30 gadi. Slēpt pagātnes amorālos darījumus ir divtik amorāli.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
