Loģiski, kāpēc gan lai arī jūs par viņu būtu dzirdējuši. Jūs, protams, zināt Ādolfu Hitleru un Josifu Staļinu un cits lielāku, cits mazāku baru viņu kompanjonu, bet ne jau Augustu Landmeseru, kurš nevis aizdzina nāvē miljonus, bet bija tikai nenozīmīgs Hamburgas doku strādnieks - viens no tiem desmitiem miljonu, kuru dzīvības paņēma pēdējais pasaules karš.

Labi, tad no cita gala. Varbūt esat kādreiz manījuši kaut kur internetā tādu diezgan slavenu melnbaltu bildīti? Milzīgs ļaužu pūlis, visi vienotā elpā pastiepuši labo roku gaisā nacistu "heil!" sveicienā, bet pūlim pa vidu, gandrīz pašā centrā - viens salicis rokas uz krūtīm un stāv ar tādu nīgru, nepiekrītošu sejas izteiksmi. Nekā jau vairāk arī tur nav.

Bildīte datēta ar 1936. gada 13. jūniju. Pasākumā piedalās augstākie nacistiskās Vācijas bonzas, laikam arī pats Ādolfs. Līdz pasaules kara sākumam vēl trīs gadi un daži mēneši, bet totālā ienaida histērija pret visiem svešajiem un nepareizajiem Vācijā jau sit augstu vilni: ne nu kāds to apmaksā, ne piedzirda pūļus, - gluži vienkārši "tauta zina, kas nāk par labu valstij".

Vajadzīga nopietna drosme, lai šādā atmosfērā īstajā brīdī neapliecinātu uzticību režīmam un tā idejām, it īpaši, ja esi saderinājies ar ebrejieti. Un, kas, domājams, vēl svarīgāk, - nepieciešama arī pašam sava galva uz pleciem, lai neaurotu līdzi zombētam pūlim un paliktu pie savas taisnības un savas patiesības.

Šis viens, kurš nav gatavs kliegt un brēkt kopā ar sajūsmināti satracināto pūli, tad arī ir Augusts Landmesers.

Mēs visi te pašlaik dzīvojam mēnešos, nedēļās un dienās, kas aizvien vairāk sāk atgādināt to laiku, kurš vērojams melnbaltajā bildītē. Baidos - ar visām no tā izrietošajām sekām.

Vienu mūsu valsts iedzīvotāju daļu un tās noskaņojumus es monitorēju gan latvisko, gan krievisko interneta portālu lasītāju komentāru slejās, citu (pieļauju, tomēr atšķirīgu) - tviterī, vēl citu - "tautas" telefonzvanos uz Latvijas radio tiešraides tālruni un sabiedriskajā transportā. Un, rau, te ir manu monitorējumu kopsavilkums.

Viena lieta ir trulais vairākums - šis vienmēr brēcīgais, vienmēr apstulbināšanai gatavais, vienmēr un jebkurai savu nelielo smadzeņu apstrādei gatavais pūlis. Nu, apmēram tāds pats kā tie citi Hamburgas doku strādnieki bildītē.

Šie enerģiskie zombiji ar sakompostrētajām smadzenēm paši ar entuziasmu un pārliecību gan demolēja ebreju veikalus, gan ar putām uz lūpām nosodīja tautas ienaidniekus, gan kā prusaku bars aplipināja tankus un ložmetēju ligzdas, kamēr viņu trakums pēc laika pamazām apslāpa asinīs - diemžēl vienīgajā, kas šāda veida trakumu pēc kāda laika spēj apslāpēt.
Bet pašlaik nav runa tikai par trulo vairākumu - visiem tiem "tautas" pārstāvjiem, kas, piemēram, zvana uz Latvijas radio un kuriem par visu pasaulē viedoklis ir tik skaidrs un ciets, ka šķiet - viņi bez mazākajām šaubām aizsūtītu kaut kādas nepareizas šaubas izsakošu ārzemju notikumu vērotāju uz to dušu telpu, no kuras pēcāk pa labi roki krāmējas ziepītes, pa kreisi - matrači.

Nē, viss ir vēl daudz sliktāk. Tviteris katru dienu man atnes jaunus un jaunus nepatīkamus pārsteigumus - kā, izrādās, man labi pazīstami, manis līdz šim respektēti un cienīti, neapšaubāmi izglītoti, saprātīgi un domājoši cilvēki viens pēc otra nozombējas tieši tāpat kā respektabli vācu ārsti, inženieri, skolotāji, rakstnieki un vēl visvisādu profesiju pārstāvji pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Tiem tur toreiz vismaz varētu atrast kādu aizbildinājumu - nu, piemēram, ka nebija nekādas īsti globālas informācijas telpas un ka nebija iespējams ar skaidru galvu un veselu saprātu salīdzināt, kā vienai stulba, agresīva un aprobežota ienaida piramīdai "otrā pusē" ir tieši tāds pats spoguļattēls.

Francūzim, kam franču laikraksti pirms Pirmā pasaules kara diendienā lika priekšā karikatūras par vāciešiem, kas ar asiņainiem nagiem plosa franču bērnus, galu galā īsti nebija iespējas tāpat diendienā pašķirstīt vācu laikrakstus, kur attēlotie viņa tautieši nebija ne par matu simpātiskāki.

Bet kāds attaisnojums šeit un tagad? Kad visa pasaules informācija ir rokas stiepiena attālumā - būtu tik vēlme to iegūt un izmantot Dieva dotās smadzenes un saprātu, kā arī līdzšinējā dzīvē pieredzēto tās izvērtēšanai, nevis aizvien skaļākai brēkšanai zombiju korī.

Bet nē. Par politiķiem nerunāsim, tā ir īpaša suga. Bet cienījams biologs. Intelektuālo sacensību uzvarētājs. Pazīstams matemātiķis. Kordiriģents. IT speciālists. Tie ir tikai manu pēdējo dienu "atklājumi". Viens otru papildinot un balstot, viņi aizrautīgi, aizmirstot kaut mirkli aizdomāties par to, kā tas izskatās no malas, jūsmo pat par visnejēdzīgākajiem "kolorādu" ierobežošanas pasākumiem.

Stulbais "Jaunais vilnis" tādā ziņā ir lielisks lakmuspapīrs, parādot, cik tālu arī mūsu sabiedrības "gaišākā daļa" ir aizgājusi trulā ienaidā. Viņi ir bagāti! Viņi ir sveši! Viņi mūs neciena! Viņi ir mums pretīgi! Viņi visu sarauš! Viņi par mums ņirgājas! Ārā viņus no mūsu zemes! Apmēram tā.

Nevienam no viņiem pat prātā neienāk, ka šīs ir tieši tās pašas izjūtas un to vārdiskais ietērps, ko pret ebrejiem tajos pašos trīsdesmitajos gados izjuta un arī izpauda tāds normāls caurmēra vācietis - kurš tāpat bija līdz sirds dziļumiem aizvainots par netaisnībām, ko pretīgie žīdi strādā visur pasaulē, un pilnīgi pārliecināts, ka taisnība ir viņam, viņam un vēlreiz viņam.

Protams, protams, ja vien vēlēsieties, atradīsiet simtus visdažādāko atšķirību starp nabaga apstulbināto vāciešu attieksmi pret ebrejiem tad un, teiksim, daudzcietušās latviešu nācijas progresīvi principiālās daļas attieksmi pret visādiem kolorādiski noskaņotiem putinlaižām tagad.

Bet, patīk jums tas vai ne, ir arī viena būtiskā kopīgā iezīme - runa ir par stulbu, daļēji režisētu, daļēji pašorganizējušos naidu pret kādiem citiem, kuri tik pārliecinoši izskatās ja ne pēc ienaidnieka, tad vismaz tāda tā pārstāvja, kas ir pa rokai un klaviatūrai, bet pretī, šķiet, nesitīs. Un šis jebkādu veselo saprātu izslēdzošais naids komplektā ar pārliecību par sevi kā aizskarto mazo nabadziņu aug burtiski ar katru dienu.

Krievija ir pilna ar Putina propagandas apdullinātiem, impēriski noskaņotiem, vienkārši mežonīgiem un stulbiem krieviem - un jūsu (kam, protams, ir taisnība itin visā) svēts pienākums ir tiem dot pretsparu par katru cenu? (Vislabāk jau vārdos...) Vai jums tas patīk vai ne, bet jūs, topošā lielgabalu gaļa, viņu acīs izskatāties tieši tāpat. Detaļas un nianses atšķiras, bet būtība tā pati - viņu brēcoši zombētais vairākums savukārt ir tikpat svēti pārliecināti, ka līdz nāvei aizvainotie, apdraudētie un aizskartie ir viņi utt., utt. Vieni grib iznīdēt "kolorādus", otri - izgriezt "ukropus" un viņu aizstāvjus.

Ak viņu pārliecība ir stulba, agresīva, zombēta, daļēji nopirkta un tumsonīga? Nepatiks jums tas, bet nāksies vien sagremot to, ka viņi par stulbu, agresīvu, tumsonīgu utt. uzskata kā reiz jūsu pārliecību - un kaut palecieties. Un, ja šeit visstulbākās idejas var tikt īstenotas, jo atrodas pietiekami daudz bļauru, kas gatavi korī nokviekties, ka tas ir valsts labā, varat nešaubīties - tieši tāpat ir arī tur...

Es, protams, labi zinu, ka no tā, ko tagad uzrakstu, lielos vilcienos nav un nebūs ne mazākās jēgas. Bļauru bars turpinās bļaut ar katru dienu skaļāk, un mūsdienu Augustu Landmeseru ar katru dienu paliks aizvien mazāk. Tīri vai bail ielūkoties tviterī - kurš vēl cienījams cilvēks pēkšņi būs kļuvis par tādu pašmāju zadornova spoguļattēlu.

Protams, šie Augusti Landmeseri nekad nav varējuši pārkliegt dzīvniecisko pūli, kura sastāvdaļiņas nevienā gadu simtenī un tūkstotī nav sapratušas - ja nesāksi pats no sevis un pats ar savu saprātu, nekas cits kā lielgabalgaļa no tevis nesanāks. Un arī tas tur īstais Landmesers Horvātijā 1944. gadā kaujās pazuda bez vēsts. Bet bildīte ir palikusi, apliecinot, ka pēc tam, kad abu pušu zombētā lielgabalgaļa ir zem zemes, taisnība izrādās tiem, kuri neslien roku līdzi ekstātiskam pūlim un par godu tā diriģentiem.