Ja atstāstīt iespējami īsi, tad – nezināmajiem analīzes autoriem šķita acīmredzams, ka "Latvijas Krājbankas" krahs, cīniņi ap "airBaltic" likteni un vēl jo vairāk ap pasažieru vilcienu megaiepirkumu, oligarhu sarunu atšifrējumu nokļūšana atklātībā ir nevis atsevišķi notikumi, bet ļoti un ļoti cieši saistītas norises.
Vēl vairāk – dokumentā, kam lielākai ticamībai vēl bija pievienota slepenā vienošanās par "airBaltic" kapitāldaļu atpirkšanas nosacījumiem, tika izteikta skaidra pārliecība, ka šīs norises saistītas ne tikai ar mūsu mīļo, jauko, visuresošo izbijušo un tagadējo oligarhu, bet arī valdošo politisko spēku un konkrētu to pārstāvju – no kasiera līdz premjeram – interesēm.
Varēja, protams, strīdēties par atsevišķiem secinājumiem: piemēram, kas tad bija pirmais – vista vai ola, respektīvi – vai "airBaltic" bija "Krājbankas" kraha pamatā vai vienkārši mūsu jaukā valdība noveda situāciju līdz tam, ka Antonovu famīlija nospļāvās un savās finanšu spēlēs pazaudēja pēdējo piesardzību un apdomīgumu.
Taču kopumā iespaids bija gana baiss un nepatīkams pat pēc visa tā, ko nu mēs te pēdējos gados par savu valsti un tās varas pārstāvjiem esam uzzinājuši. Un tāpēc, protams, rīkojos tradicionāli: skripu, skrapu, iesniegums gatavs un kopā ar visu pārskatu un vienošanos nogādāts mūsu valsts galvenajam tiesiskuma uzraugam, ģenerālprokuroram Kalnmeieram. Sak, rīkojieties nu, ja reiz sēžat tur, kur sēžat.
Kalnmeiers izrādījās pietiekami apdomīgs (lai neteiktu – lupatīgs) un iesniegumu ātri pāradresēja citam ļaundaru un korumpantu biedam, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, - lai nu tas ar tādām lietām tiek galā, tās tak vairāk tā kā KNABa pārziņā. Savukārt KNABs rīkojās precīzi atbilstoši visam, kas par šo kantori, tā metodēm un simpātijām aprakstīts "Cita ķēķa" grāmatā, vienīgi iegansta izdomāšanā, lai nekas saistībā ar šo lietu nebūtu jādara, demonstrēja vērā ņemamu novatoriskumu – kriminālprocess, lūk, neesot ierosināms, jo viss viņiem piesūtītais esot... anonīma informācija.
Turklāt aizrautībā tikt vaļā no neērtās, droši vien pat bīstamās (ja ne pašam KNABam, tad vismaz tā politiskajiem favorītiem un aizbildņiem noteikti) lietas KNABa izmeklētāju ne par gramu nemulsināja apstāklis, ka par anonīmu informāciju tiek pasludināta arī satiksmes ministra un vēl pāris zināmu indivīdu parakstīta vienošanās par "airBaltic" kapitāldaļu likteni. Anonīma – un miers, atšujieties!
Tiktāl gan viss – kā jau ierasts; par šādām tradicionālām, pat banālām lietām nebūtu jēga pat datora klaviatūru deldēt. Tak jau kārtējā neērtā informācija, par kuru "tiesībsargiem" viss skaidrs – labāk tādu iespējami ātrāk noairēt iespējami tālāk, jo citādi trāpīs sū... sauja pa ventilatoru, un tak neatmazgāsies.
Jaunums toties ir tas, ka mūsu jaukie pilsoņu tiesību sargi, valsts nozagšanas apkarotāji un tamlīdzīgie ir sākuši vairīties no neapzinīgajiem un uzmācīgajiem pilsoņiem, kuriem taču var ienākt prātā vismaz īpaši, acīmredzami un uzkatāmi stulbus un angažētus lēmumus pārsūdzēt šur, tur, tad vēl kaut kur – un tak nāksies paskaidrot un argumentēt, kāpēc, piemēram, konkrētu personu sastādīts dokuments var tikt uzskatīts par "anonīmu informāciju".
Un mūsu jaukajā tiesiskajā valstī ir atrasts brīnišķs risinājums, kā no šādiem nesaprātīgiem uzmākoņām tikt vaļā tiesiski un glīti.
Par novatoru (man zināmo) šajā jomā varētu būt uzskatāms nevis KNAB, bet Ģenerālprokuratūras virsprokurors Modris Adlers, kurš pērn, izbeidzot kriminālprocesu par iespējamu valsts amatpersonu noziedzīgu vai nolaidīgu rīcību saistībā ar Parex bankas krahu un pārņemšanu, šīm amatpersonām pasniedza dubultdāvanu – ne tikai nesaskatīja ne mazāko godmaņu, slakteru, krūmaņu, rimšēviču un Co. vainu, bet arī sastādīja faktiski nevienam – ne tikai kaut kādiem nesaprātīgiem pilsoņiem, bet arī Valsts kontrolei utml. – nepārsūdzamu kriminālprocesa izbeigšanas lēmumu.
Lieta tā, ka mūsu izcili tiesiskās valsts Kriminālprocesa likums līdz šai baltai dienai nosaka, ka izmeklētāja vai prokurora lēmumu – lai cik idiotisks un absurds tas arī būtu – ir tiesīga pārsūdzēt tikai un vienīgi noziedzīgā nodarījuma rezultātā cietusī persona, tad vēl "kontrolējošās un uzraugošās iestādes - to darbību regulējošos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā" un specifiskos gadījumos arī bērnu tiesību aizsardzības institūcijas un nevalstiskās organizācijas.
Un tas nozīmē, lūk, ko: lai ko jūs arī uzzinātu par noziedzīgām valstiskām nejēdzībām, kas jūsu valstij izmaksā vai vēl izmaksās miljonus, kazi, pat miljardus, un čakli, kā pienākas kārtīgam pilsonim, pavēstītu par tām valsts varas pārstāvjiem, gadījumā, ja "motivēts" (vai vienkārši pārguris) prokurors vai izmeklētājs pieņems pat visabsurdāko lēmumu, jūs varēsiet vien pastāvēt pie ratiem – jo šī valsts par cietušo jūs neuzskata, līdz ar to nekādu tiesību šo lēmumu pārsūdzēt jums vienkārši nav.
Jūs teiksiet – bet, ja godmaņi sačakarē "Pareksa" pārņemšanu vai vēl kādi indivīdi glīti uzvārās uz krājbanku, airbaltiku un vilcienu posta, ciešat arī jūs kā šīs zemes iedzīvotājs. Nē, saskaņā ar "tiesību sargu" loģiku tā nav. "Vienlaicīgi, izskaidroju, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 373 .panta 5.daļai, Jums nav tiesību pārsūdzēt augstāk minēto lēmumu," KNAB īpaši norāda savā jau pieminētajā lēmumā par slepeno vienošanos, ar kuru melns bez kompleksiem tiek atzīts par baltu, respektīvi – satiksmes ministra parakstīts dokuments par "anonīmu informāciju".
Tāda, lūk, situācija. Tiesa, pie varas mums pašlaik ir tiesiskuma koalīcija, kurai noteikti vajadzētu šādas nejēdzības labot, vai ne? Taču atļaušos prognozēt: ja anonīmās analīzes autoriem ir kaut kripatiņa taisnības par to, kādas visā notiekošajā ir pašu tiesiskuma koalīcijas pārstāvju kabatiskās un maciskās intereses, var droši apgalvot – šo "sīkumu" viņi nepamanīs vēl gadiem ilgi. Palieciet nu mierā, apnicīgie pilsoņi!