"Vai tad visi cilvēki visiem cilvēkiem patīk?" - šādu pamatojumu izbiršanai no tautas kalpu rindām un saņemtajiem 4635 svītrojumiem pirmdien visā nopietnībā, tik nedaudz saviebusies LNT ziņām klāja vaļā līdzšinējā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, kas savā sarakstā startēja ar it kā mandātu nodrošinošo augsto otro vietu. Vienkāršoti sakot - kas viņa, kāds pieclatnieks, vai? Takšu ne, tā ka liecieties mierā, nejaukie, arī bez jums pietiekami šķērmi ap dūšu!
"Nē, domāju, ka nē," - raugoties TV kameras objektīvā, uz jautājumu, vai viņš varbūt izdarījis kaut ko tādu, kas cilvēkiem nav paticis, tikpat sirdsšķīsti skaidroja līdzšinējais tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs (6202 svītrojumi, kas nabagu no sava saraksta pirmās vietas aizsvieda uz pēdējo). Vainīgs esot ne ta vēlētāju emocionālais balsojums, ne ta baisā nomelnojošā kampaņa, ne ta dažādi ļaundari, kam ministrs nodarījis pāri, - viss kas, tikai ne viņš pats.
Līdzšinējam ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim (it kā pirmā vieta sarakstā, bet 14 520 svītrojumu - un pļukš!) visā vainojama esot paša iespaidīgā aktivitāte, ko "nepareizais" vēlētājs kaut kā nav pareizi uztvēris, Aināram Šleseram (pirmā vieta savā sarakstā) - citi nomelnotāji, Sandrai Sondorei-Kukulei (otrā vieta sarakstā, 2801 svītrojums) - reģionālo partijas pārstāvju salīdzinoši lielākā atpazīstamība, un tā tālāk, un tā tālāk.
Nu taisni žēl, ka vismaz pagaidām nav zināms vēl divu plaši pazīstamu caurkritušo politisko personāžu - Rīgā savā sarakstā trešās visvairāk svītrotās (4772 svītrojumi) Lolitas Čigānes un Kurzemē savā sarakstā visvairāk svītrotās Silvas Bendrātes (2866 svītrojumi) - skaidrojums: nez kāpēc nav šaubu, ka arī šīm kundzēm vainīga būtu visa pārējā pasaule, bet tikai ne viņas pašas.
Bet kā tad ir patiesībā, kurai acīs arī tagad, jau pēc spēriena un pēriena tik ļoti nevēlas paskatīties - kur nu vēl tajā atzīties kādam citam - visi šie štokenbergi, ēlertes un pārējie kristovski?
Ļoti vienkārši - šie ļaudis gadiem ilgi vēlētājus ir uzskatījuši par bezdomu un jo īpaši bezatmiņas aunu baru un arī pašlaik nav spējīgi atbrīvoties no šīs ilūzijas pat pēc sāpīgā spēriena pa pēcpusi.
Ne jau neatpazīstamība bija tā, kas tūkstošiem vēlētāju (kam pret Zatlera reformu partiju bija pietiekami siltas jūtas, lai kopumā par to nobalsotu) lika izsvītrot Sondori-Kukuli, bet gan kā reiz šīs kundzes atpazīstamība reģionā, kurā Kukuļu ģimenīte, paša Zatlera, protams, nemanīta, nekaunīgi uzskatīja savu privātžogu par svarīgāku nekā kaut kādas tur apkārtējās sabiedrības intereses vai tik viegli apejamās normatīvo aktu prasības. Un nu izrādījies, ka "auni" ne tikai lasa avīzes un internetu, bet ir apveltīti arī ar pietiekami noturīgu atmiņu.
Ne jau baisā nomelnojošā kampaņa bija tā, kas no iesildītā krēsla izmeta nabaga Štokenbergu, bet gan tas, ka visas par ministru publiskotās ziņas ir izrādījušās sasodīti patiesas. Kaut kā nav dzirdēts, ka politiķis būtu spējis apgāzt kaut vienu no publiskotajiem faktiem par viņa firmu nodokļu parādiem, paša nodokļu shēmām un citām rebēm, kas piederētos vidusmēra latvju kupi-prodai biznesmenītim, bet ne jau tieslietu ministram.
Acīmredzot nosnaudis lielāko daļu no nez par kādiem līdzekļiem apmaksātā desmittūkstoš latu vērtā mediju treniņa Londonā, Štokenbergs uz skaidriem faktiem, skaitļiem un dokumentiem spēja atbildēt tikai ar noteiktās aprindās ierasto - "nomelnošana", "nepareiza interpretācija", "apmaksāta kampaņa" un tamlīdzīgi, acīmredzami cerot, ka auniem ar to taču būs gana. Taču... atšķirībā no Vienotības ētikas komisijas, kuras vārnām nekad nav bijis pieņemts knābt acīs savējiem, vēlētājs nebija auns un skaidri pateica: Vienotība kopā ir tīri okei, bet, ja tā pati nespēj tikt vaļā no šitādiem, es palīdzēšu.
Un ne jau plika politiskā aktivitāte bija tā, kas iegāza nabaga Kristovski, bet gan aktivitāte, kas biezā slānī bija sajaukta ar megaambīcijām, nekompetenci, absolūtu paškritikas trūkumu, gļēvumu un gluži vienkārši aprobežotību, - un neko nepalīdzēja tas, ka pēdējos mēnešos politiķis acīmredzami uzmanījās, ka tik kaut kur nesarunātu ko lieku. Atkal, sasodīts, izrādījās, ka "auni" ir spējīgi ne tikai atcerēties pat gadu senus notikumus, bet to, ko viņi atceras, vēl arī ņemt vērā.
Tieši tāpat sanāca gan kontrabandistei-amatierei Čigānei (kura pēc savas pindacīšlakatiņu lietas atklāšanās savulaik liekulīgi deklarēja, ka būtu gatava nolikt mandātu, ja vien sabiedrība to pieprasīšot), gan Lemberga marionetei Bendrātei, kura tāpat sabiedrības acīs jūtoties šķīsta un tīra, gan savtīgajam partijmainītājam Intam Dālderim, gan paraugliekulību un uzspļaušanu kādreiz deklarētajiem principiem daudzkārt demonstrējušajai Ēlertei: it kā visi nesmukumi jau sen pagājuši, taču nu izrādījies, ka atšķirībā no KNAB "auni" tomēr neaizmirst un nepiedod, turklāt arī par noilgumiem un citiem juridiskiem sīkumiem neko nav dzirdējuši un arī negrib dzirdēt.
"Svītrojumus skaidroju ar emocijām. Un to, ka cilvēki nevērtē profesionālo darbību," - tā, acīmredzami joprojām pārliecināts par aunu nemainīgo aunapierīgumu, Dienai pēc izplanēšanas no Saeimas ir skaidrojis tas pats Štokenbergs. Patiesība ir nedaudz cita - ja neskaita Šlesera gadījumu, kur vēlētājs aizsūtījis pa skuju taku visu šofera dēla partiju, visos pārējos minētajos gadījumos vēlētājs kā reiz ir bijis racionāls un lietišķs: viņš ir atbalstījis konkrētās partijas sarakstu un programmu kopumā, taču izmetis visus nejēgas, blēžus un pusblēžus. Un iemesls ļoti racionāls - kāpēc cilvēkam kalps, kurš ir melīgs, blēdīgs un padumjš?
Tā arī, šķiet, ir galvenā šo vēlēšanu mācība politiķiem: varbūt kādreiz tā arī bija, bet nu vairs nav ko cerēt, ka vēlētājs jebkurus uz ausīm sakarinātus makaronus vai atklātas cūcības nopurinās un aizmirsīs dažu mēnešu laikā. Kazi, ar laiku to sapratīs arī štokenbergi.