Foto: Publicitātes attēli
Sestā diena pēc Zolitūdes katastrofas. Nekā jauna. Viss notiek, kā ierasts.

Tie, kas pieraduši noklusēt un melot, turpina noklusēt un melot. Acīmredzami cer, ka gan jau visi pabrēkās, bet beigsies, kā ierasts.

Tie, kas pieraduši solīt drīzus rezultātus, turpina solīt drīzus rezultātus, jo pieraduši, ka neviens un nekad šos rezultātus pēc tam bez ierunām nepieprasa.

Tie, kas pieraduši būvēt savu politisko, juridisko un vēl visādu kapitālu uz citu nelaimes, turpina vai pat no jauna sāk savus būvdarbus uz kauliem, kaut pagaidām - galvenokārt pārnestā nozīmē.

Tie, kas pieraduši savu vainu un sastrādāto postu pasludināt par veiksmi, turpina, kā raduši, un tie, kas rīcības vietā vienmēr sola visu izvērtēt ekspertu grupās, tā "rīkojas" arī šoreiz.

Viņu augstākā dziesma ir apņemšanās, ka "šajā gadījumā nedrīkst būt situācija, kad netiek atrasts vainīgais", - parasti, redziet, drīkst, tikai "šajā gadījumā" nevajagot.

Viens onkulis valsts augstākajā amatā gan kaut ko nepareizu ierunājas, - bet tie, kas pie varas, viņu jau sen neņem pierē.

Un arī onkulis pēc ierunāšanās apklust, kā jau pierasts - nevis valsts galva, kas domā un liek rīkoties rumpim, bet labākajā gadījumā ādamābols.

Arī tie, kas, notiekot vienai nelaimei, uzskata, ka citas nekad vairs nedraudēs, šoreiz rīkojas, kā ierasts.

Kāpēc gan tagad rīkot ieplānoto Ceļu satiksmes drošības padomes sēdi? Protams, jāatceļ. Viņuprāt, tā pagaidīs, līdz nositīsies daži desmiti cilvēku vienlaik - tad arī satrauksimies, bet tagad - jumti!

Draņķi, kā ierasts, korī vienoti skandē - mēs uzņemamies atbildību un turpinām strādāt, jo atkāpšanās no amata būtu vienkāršākais risinājums - un tas joprojām iet cauri. Viņi paliek, kur sēdējuši.

Profesionālie bļaustoņas izbrēc sāpi pēc karātavām rīt ap pusdienlaiku - kā jau vienmēr šādos gadījumos.

Savukārt šīs jomas izcilnieki jau nez kuro reizi Latvijas mūslaiku vēsturē pieaicina ASV Federālo izmeklēšanas biroju, kaut labi zina, ka iepriekš nekas nav sanācis, jo nevar sanākt, - bet arī tādi, kā ierasts, tiek uzklausīti ar kārtīgu nopietnības devu.

Valsts augstākajiem tiesībsargiem, kā ierasts, pirms "augstākās raudzes" prokuroru nozīmēšanai masu slepkavības izmeklēšanas uzraudzībai slinkums pat viņu deklarācijās ielūkoties.

Un pašam galvenajam tiesībsargam, protams, kā ierasts, pat prātā nenāk atvainoties par šādu nolaidību un patiesībā jau vienkāršu ņirgāšanos par upuriem.

Tie, kas ieraduši nodarboties ar plānā galdiņa urbšanu, kā ierasts, jau pēc pāris dienām nāk klajā ar savas "pārraudzītās" nozares reformēšanas plāniem, atļaujot pabrīnīties vienlaikus par vairākām lietām.

Kur tad viņi bija līdz šim? Un kā gan tik īsā laikā var uzcept tik milzīgu plānu - vai nu speciāli gatavojuši šādas katastrofas gadījumam, vai arī, kas ticamāk, ātri uzskricelējuši, neuztraucoties par plāna pārdomātību un īstenojamību?

Bet, kā ierasts, kuru gan interesē tādi sīkumi, - tukšākā muca joprojām skan vistālāk un arī sadzirdēta tiek vislabāk.

Tie, kas amatos salikti ar politisku aizgādnību, kā ierasts, izmanto situāciju, lai atbrīvotos no nedaudzajiem retajiem profesionāļiem savā jomā.

Jo viņiem, kā ierasts, sava loģika - štrunts par bojāgājušo tuviniekiem, ka tik kāds instrukcijas punkts nepaliktu neievērots. Un neviena viņu nozares "politiski atbildīgā" persona šos draņķus neaptur.

Tie, kas ieraduši savu kuņģa un pakaļas komfortu turēt augstāk par visu pasaulē, arī tagad sēru dienu pavada modes skatē, turp aizripinājušies par valsts naudu pirktā limuzīnā un maksājot ar valsts naudu par benzīnu.

Kā ierasts, viņi vairs pat nesarkst, kad viņiem atgādina par viņu kādreizējiem jaunās dzīves un jauno principu solījumiem...

Es būšu bezjēgā patētisks, bet izlietās asinis brēc. Brēc izšķaidītie galvaskausi, salauzītie un samīcītie ķermeņi, izdzēstās dzīvības.

Es tiešām biju domājis, ka tad, kad lieta ir taisna un sašutums vispārējs, visi nekaunīgie riebekļi un savtīgie maitas atkāpjas.

Es tiešām biju domājis, ka šādās reizēs izrādās - cilvēki var būt vienoti un neatlaidīgi taisnā lietā un tādos gadījumos nekas nevar stāties viņiem priekšā.

Viens populists jau, kā tādiem ierasts, taisās būvēt memoriālu. Bet šiem cilvēkiem vajadzētu citu memoriālu - ne jau tādu, kuru aptaisa baloži, apčurā suņi, apzīmē grafiti astotdaļmākslinieki un apšauba nomainījusies vara.

Nē, citādu. Tādu, ka bez vecākiem palikušie bērni kaut kad varēs teikt - mamma vai tētis nomira tajā gadā, kad mūsu zeme saprata, ka tā dzīvot vairs nedrīkst, un viss sāka mainīties uz labu.

Bet cik gan vajag līķu, cik cietušo, cik bez kājām un rokām palikušo, cik lielu vajag kopējo nelaimi, lai šī noziedzīgā, pati sevi uzturošā sistēma sabruktu zem cilvēku masu sašutuma un izmisuma straumes?

Ar katru dienu kļūst skaidrāks, ka ar piecdesmit četriem nav gana. Šausmas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!