Šobrīd pēc ilgāka klusuma perioda virzību uzsākuši grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas paredz, ka patērētāju kreditēšanas līguma izmaksām ir jābūt samērīgām un atbilstošām godīgai darījuma praksei. Ekonomikas ministrijas (EM) virzītais priekšlikums tostarp paredz arī ierobežot gada procentu likmi (GPL), nevis aizdevuma faktisko procentu likmi, līdz 100%. Vai šāds priekšlikums sasniegs tā radītāju izvirzīto mērķi?
Vidusmēra, labi informēts, saprātīgs un samērā uzmanīgs patērētājs šo priekšlikumu visticamāk uztver kā sociāli atbildīgu pasākumu, kura mērķis ir aizsargāt viņa tiesības un intereses patērētāju kreditēšanas jomā. Tomēr vēlos vērst uzmanību, ka piedāvātais risinājums satur būtiskas nepilnības, kas patērētājam faktiski sadārdzinās kredīta izmaksas.
GPL mērķis ir nodrošināt piedāvājuma pārredzamību un salīdzināmību. GPL izmantošana attiecībā uz mikrokredītu līgumiem patērētājam radīs maldinošu priekšstatu par saņemto pakalpojumu faktiskajām izmaksām. Kāpēc?
Jo līdzās procentiem, ar ko aizņēmējs maksā aizdevējam kā atlīdzību par naudas summas lietošanas atvēlējumu, tradicionāli kredītiestāžu aizdevuma līgumos var būt atrodama komisijas maksa par kredīta pieteikuma izskatīšanu, komisijas maksa par aizdevuma noformēšanu, komisijas maksa par naudas resursu rezervēšanu, maksa par papildus pakalpojumiem u.c. (turpmāk – komisijas maksa), kuras jāņem vērā GPL noteikšanas aprēķinos.
Kur tad īsti rodas sarežģījumi? Tātad, ja aizdevums tiek izsniegts uz 5 gadu termiņu, tad pie GPL noteikšanas tiek ņemta vērā tikai viena piektā daļa no komisijas maksas. Ja aizdevums tiek izsniegts uz mēnesi, tad GPL aprēķinos tiek ņemta vērā summa, ko veidotu 12 komisijas maksu kopsumma.
Savukārt, ja aizdevums tiek izsniegts uz 1 dienu, tad GPL aprēķinos tiek ņemta vērā summa, ko veidotu 365 komisijas maksu kopsumma. Citiem vārdiem sakot, jo ilgāks aizdevuma termiņš, jo mazāka ir aizdevuma izsniegšanas izmaksu ietekme uz GPL lielumu, jo īsāks ir aizdevuma termiņš, jo lielāka izmaksu ietekme uz GPL.
Mākslīgi ierobežojot GPL apmēru mikrokredītiem pastāv risks, ka šādu kredītu pieejamība tirgū patērētājiem tiks atņemta, jo attiecīgās kredīta izmaksas komersants nevarēs nosegt. Savukārt, izslēdzot no tirgus īsa termiņa vai neliela apmēra kredītus, pastāv risks, ka attiecīgi tiks paaugstināta atlīdzība pārējiem (lielāka apmēra, garāka termiņa) kredītiem.
Lai mikrokredītu piedāvājumi būtu pārredzami un salīdzināmi, patērētājam vajadzētu būt pieejamai gan informācijai par attiecīgā aizdevuma procentiem, gan informācijai par komisijas maksu par katra aizdevuma izsniegšanu. GPL izmantošana kredīta izmaksu ierobežošanai, nav ne ekonomiski, ne juridiski pamatojama un priekšlikuma īstenošana varētu novest pie mikrokredītu izskaušanas, konkurences kropoļošanas un patērētāju maldināšanas.
Manuprāt, EM izvirzītais mērķis nevar tikt sasniegts, ierobežojot GPL likmi, un tā virzot šādu priekšlikumu turpinās šaut ar lielgabaliem pa zvirbuļiem, radot gan paredzamas, gan arī neparedzamas sekas.
Attiecīgā mērķa sasniegšanai pareizāk būtu jautājumu par aizdevuma procentu likmju ierobežošanu un/vai par komisijas maksas par katru aizdevumu ierobežošanu mikrokredītu jomā apspriest Eiropas mērogā. Ierobežojumus, ja tādi vispār nepieciešami, noteikt ar regulu (līdzīgi kā tas tika darīts attiecībā uz mobilo sakaru pakalpojumiem), nevis ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem.