Šī tiesvedība ir pieskaitāma pie nozīmīgākajām 21.gs. tiesu prāvām Latvijā. Pirmkārt, jau tādēļ, ka attiecīgo 973 filmu vidū ir latviešu dokumentālās, mākslas un animācijas filmas, kas pamatoti atzītas par Latvijas kinomākslas zelta fondu un kurām ir sevišķa kultūrvēsturiska vērtība. Piemēram, režisora L.Leimaņa spēlfilma "Purva bridējs", režisora G.Pieša spēlfilma "Nāves ēnā", režisora J.Streiča spēlfilma "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", režisora I.Selecka dokumentālā filma "Šķērsiela" un daudzas citas. Atgādināšu, ka prasība tika celta, lai juridiski aizsargātu valsts tiesības uz Latvijas filmu mantojumu un nodrošinātu tā izmantošanu sabiedrības vajadzībām.
Otrkārt, protams, juridiskās sarežģītības dēļ. Prasības pamatu veido apstākļi (juridiski fakti), kas saistīti ar dažādiem notikumiem pusgadsimta ietvaros, divos dažādos valsts modeļos - komunismā un kapitālismā. Gandrīz puse no turpat 6 gadus ilgušās tiesvedības tika veltīta pētniecībai un arhīvu materiālu apzināšanai. Mūsdienās tiesāties ir viegli, taču daudz grūtāk to ir darīt jautājumos, kuros skartas vēstures pretrunas un vērtības.
Lieta, no juridiskā skatupunkta raugoties, neapšaubāmi interesanta, un tās analizēšanai pievērsās daudzi. Pat neskatoties uz to, ka puses vēl nebija sniegušas tiesai savus paskaidrojumus, un šādos apstākļos neatkarīgam vērotājam no malas varētu trūkt informācija viedokļa izteikšanai, dažādu tiesību zinātņu programmu studenti jau daudzus gadus savos zinātniski pētnieciskajos darbos ir to minējuši, mēģinājuši vilkt paralēles ar tiesvedībām par Krievijas filmu mantojumu un izteikuši visdažādākos viedokļus, kam un kādas tiesības būtu piešķiramas.
Atmiņā palikusi publikācija žurnālā "Jurista Vārds", kurā kāds doktorants ieteica risinājumu, ka tiesības uz Padomju Savienības okupācijas laikā radītajiem audiovizuālajiem darbiem - mākslas filmām, multiplikācijas filmām un dokumentālajām filmām - ir piederīgas Latvijas valstij, bet strīdīgs ir jautājums par Rīgas kinostudijā izgatavoto televīzijas filmu īpašumtiesību piederību Latvijas valstij. Tika arī norādīts, ka realitātei vajadzētu būt šādai - nevienam no komponistiem, režisoriem, operatoriem, māksliniekiem un visiem izpildītājiem-aktieriem turpmāk nav tiesību saņemt papildu atlīdzību, jo tiem piederot vien morālās tiesības uz savu veikumu. Doktoranta secinājumi tomēr ir bijuši pārsteidzīgi. Kā redzams tiesas pasludinātajā spriedumā, Latvijas valstij ir tiesības uz visiem šiem darbiem, ievērojot darbu autoru tiesības.
Civillietas izskatīšana Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā ir noslēgusies ar Latvijas valsts pilnīgu uzvaru. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2013.gada 13.jūnijā nosprieda atzīt Latvijas valstij Kultūras ministrijas personā:
1) mantiskās autortiesības uz padomju Rīgas kinostudijā tapušajām 973 filmām, ievērojot darba autoru - darba radītāju - mantiskās un personīgās tiesības;
2) tiesības minētās filmas publicēt, atveidot un izplatīt visos atļautajos veidos;
3) tiesības saņemt atlīdzību, ja kādu no filmām izmanto citas personas;
4) tiesības uz filmu neaizskaramību;
5) tiesības filmas oriģinālu vai tās kopiju izplatīt; retranslēt pa kabeļiem; padarīt pieejamu sabiedrībai pa vadiem vai citādā veidā tādējādi, ka tiem var piekļūt individuāli izraudzītā vietā un individuāli izraudzītā laikā; nomāt, īrēt un publiski patapināt; tieši vai netieši, īslaicīgi vai pastāvīgi reproducēt.
Tāpat tika atzīts, ka AS "Rīgas kinostudija" rīkojusies prettiesīgi, uzdodoties par "Rīgas kinostudijā" uzņemto filmu (laika posmā no 1964.gada 1.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam) autortiesību īpašnieku un noslēdzot 2007.gada 1.oktobra līgumu ar Dānijā reģistrēto uzņēmumu "Voxell Aps" par ekskluzīvās izplatīšanas tiesību piešķiršanu. Attiecīgi AS "Rīgas kinostudija" ir aizskārusi Latvijas valsts autortiesības un blakustiesības.
Par labu valstij no AS "Rīgas kinostudija" tika piedzīta arī zaudējumu atlīdzība Ls 29 517,77 apmērā. Savukārt, lietā pielaisto trešo personu prasība tika apmierināta daļēji.
Kā jau visās tiesvedībās, arī šajā ir daudz emociju un pretējā puse jau ir publiski paziņojusi, ka spriedumu pārsūdzēs. Tomēr, kā redzams tiesas pasludinātajā spriedumā, AS "Rīgas kinostudija" nav tā pati padomju Rīgas kinostudija un nosaukumu līdzība nedod pamatu pretendēt uz tajā tapušajām filmām. Šīs filmas ir mūsu tautas kultūrvēsturisks mantojums un tām ir jābūt valsts īpašumā.