Bet neviens negaidīja, ka Apvienotās Karalistes iedzīvotāji tik un tā pateiks "nē" Eiropas Savienībai.
Tagad referenduma rezultāti, neatkarīgi no tālākās notikumu attīstības, viennozīmīgi atstās negatīvu ietekmi uz integrācijas procesiem Eiropā. Turklāt runa ir ne tikai par ES, kuras sastāvā esošās valstis atbilstošos apstākļos var organizēt analoģiskus referendumus (tostarp, jau pieminētās Holande, Zviedrija, Itālija vai Francija), bet arī par pašu Lielbritāniju, kura, pieaugot separātiskam noskaņojumam Skotijā un Ziemeļīrijā, draud izirt pa vīlēm.
Kas attiecas uz negatīvām ekonomiskajām sekām Londonai un Briselei, tad, mūsuprāt, šeit prognozes ir nedaudz pārspīlētas. Jā, biznesam ir zināms emocionālā šoka moments, un finanšu tirgi, kā tas mēdz notikt, rāda strauju (bet, domājams, īslaicīgu) cenu kritumu.
Tomēr netiks sarautas tirdzniecības saites un arī biznesi netiks slēgti. Abas puses ir tik ļoti ieinteresētas savstarpējā sadarbībā, ka gandrīz noteikti šķiršanās procesā tiks atrasts pieņemams sadarbības modelis.
Un tādu modeļu sadarbībai ar valstīm ārpus ES ir pietiekami daudz, ieskaitot sadarbību ar Šveici, Norvēģiju un Turciju. Iespējams, būs arī britu modelis. Jo vairāk tādēļ, ka pati šķiršanās procedūra saskaņā ar sarežģītajiem ES noteikumiem var prasīt no 2 līdz 5 gadiem, kuru laikā pašreizējais statuss vispār paliks nemainīgs.
Protams, nopietnākas negatīvās sekas var izjust vājākās ES dalībvalstis, tajā skaitā, Latvija. Un tas attiecas ne tikai uz, iespējams, stingrākiem noteikumiem, lai varētu dzīvot un strādāt Lielbritānijā. Pirmkārt, tā ir iespējamība, ka nākotnē pazudīs viens no lielākajiem ES donoriem. Tādēļ atlikušajos gados vajadzētu veltīt spēkus, lai iespējami pilnīgi izmantotu pieejamos Eiropas fondus, jo nākotnē to apjoms var būtiski sarukt.