Tā, protams, nav nejaušība, bet likumsakarība, jo izglītības sfērā problēmas briedušas ilgu gadu garumā. Lūkojoties no darba devēju viedokļa - Latvijas uzņēmējiem un vadītājiem ir nepieciešams, lai izglītības sistēma visos līmeņos jauniešiem dotu pietiekamu un kvalitatīvu pamatu tālākajām profesionālajām gaitām un karjeras veidošanai. Nav nekā briesmīgāka, ja jaunietis, kurš ieguvis diplomu noteiktā jomā, aiziet pie topošā darba devēja, bet tas secina - viss jāmāca no jauna. Tomēr daudzi - gan izglītības iestāžu absolventi, gan darba devēji - tieši ar šādu situāciju ir saskārušies.
"DNB Latvijas barometra" šīsvasaras dati liecina, ka 67% respondentu uzskata - būtiskākais, kas izglītības sistēmai jāsniedz cilvēkam, ir labas teorētiskās un praktiskās zināšanas. Gribētu uzsvērt, ka atslēgvārds šajā atbildē ir tieši "un". Tīra prakse bez plašākas izpratnes, kā un kādēļ lietas darāmas, var būt nepietiekama un likt cilvēkam apjukt jaunās darba vides situācijās, taču arī "plika" teorija bez jebkādas pieredzes tās izmantošanā ir teju bezvērtīga.
Pēdējos gadus Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju ir nenogurstoši strādājusi, lai vismaz vienā no izglītības līmeņiem - profesionālajā izglītībā - šo sasaisti izveidotu iespējami ciešu un sistemātisku. Patiess gandarījums ir par šopavasar pieņemtajiem grozījumiem Profesionālās izglītības likumā, ar kuriem Latvijā tiek ieviests darba vidē balstītu mācību princips, nodrošinot, ka daļa izglītības procesa notiek attiecīgo nozaru uzņēmumos, kā arī - nostiprināta LDDK koordinēto Nozaru ekspertu padomju darbība, kur tiek risināti izglītības attīstības jautājumi.
Protams, pilnvērtīgas darba vidē balstītas izglītības sistēmas nodrošināšanai vēl ir daudz darāmā - tostarp jārod risinājums uzņēmēju motivēšanai pieņemt ilgstošā praksē jauniešus. Jāņem vērā, ka uzņēmējam tās ir ievērojamas izmaksas - sākot no darbaudzinātāja darba stundām, ko viņš nevar veltīt tiešajiem darba pienākumiem pilnā apjomā, un beidzot ar, piemēram, darba aizsardzības līdzekļu, audzēkņa apdrošināšanas un citiem izdevumiem.
Tomēr pamats šādai sistēmai ir ielikts, un domāju, ka ir īstais brīdis sākt lūkoties augstākās izglītības virzienā, pēc līdzīga principa iedibinot ciešāku sasaisti ar reālo darba vidi un tās prasībām ikvienā specialitātē.
Tiesa, te jālūkojas vēl plašāk - es gribētu vērst uzmanību uz to, ka jau pieminētā "DNB Latvijas barometra" rādītāji, kur iedzīvotāji atsevišķi vērtējuši vispārējās un augstākās izglītības kvalitāti, nav skatāmi atrauti. Pēdējos gados, runājot ar augstskolām, bieži nācies dzirdēt, ka īpaši tehniskajās specialitātēs pat augstskolām ar labām, perspektīvām un darba tirgum atbilstošām programmām ir grūtības nokomplektēt studentu grupas. Iemesls ir gaužām vienkāršs - jauniešu nepietiekamās "starta" zināšanas noteiktos mācību priekšmetos.
Piemēram, vidējais matemātikas centralizētā eksāmena rādītājs šajā gadā ir 40% jeb, citiem vārdiem, - "vidējais" vidusskolas absolvents zina mazāk par pusi no tā, ko viņam, beidzot skolu, pēc programmas vajadzētu zināt... Neizbrīna, ka šādos apstākļos gan Rīgas Tehniskā universitāte, gan Rēzeknes augstskola dibina savas inženierzinātņu vidusskolas, kur savlaicīgi audzināt savām studiju specialitātēm atbilstoša zināšanu līmeņa jauniešus. Tomēr šāda prakse nav normāla, jo skaidri liecina, ka vispārējās izglītības līmenī kaut kas nav kārtībā, bet tā vietā, lai risinātu šīs problēmas, faktiski sistēma tiek finansēta dubultā, veidojot jaunas "specializētās" skolas.
Ja runājam par risinājumiem - viens no tiem ir jaunais pedagogu atalgojuma modelis, kuru piedāvā Izglītības un zinātnes ministrija, bet kurš valsts pārvaldes sistēmā patlaban buksē. Kaut arī "DNB Latvijas barometra" respondenti bijuši ļoti piesardzīgi šī modeļa efektivitātes vērtēšanā (tikai 16% norādījuši, ka tā ieviešana uzlabos izglītības kvalitāti), šeit nu gribētu būt optimistiskāka.
Detalizētas pārrunas ar ministrijas vadību un ekspertiem liecina, ka plānotajam pedagogu atalgojuma modelim ir visas iespējas ļaut piesaistīt izglītības sistēmai jaunus, perspektīvus skolotājus, motivēt esošos un veicināt izglītības kvalitātes uzlabošanos, ļaujot pedagogam daudz vairāk uzmanības veltīt kvalitatīvai mācību procesa sagatavošanai un organizēšanai, nevis sava laika sadalei starp vairākām slodzēm dažādās mācību iestādēs.