Skan jau vilinoši – var saņemt naudu, neko nedarot. Nesenais OECD pētījums liecina, ka ap 60% darbvietu Lietuvā un 47% Igaunijā ir pakļauti augstam automatizācijas riskam. Latvija netika iekļauta šajā analīzē, bet domājams, ka rezultāti varētu būt kaut kur pa vidu. Arī ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir viena no augstākajām Eiropā. Vai universālā pamatienākuma (UP) ieviešana var risināt šīs problēmas?
Par un pret
Universālā pamatienākuma ideja ir vienkārša – tā vietā, lai uzturētu pašreizējās, bieži diezgan sarežģītās un dārgās, sociālo pabalstu un pensiju sistēmas, visiem iedzīvotājiem tiek maksāts regulārs pamatienākums bez jebkādiem nosacījumiem. Šīs idejas atbalstītāji uzsver, ka tieši UP vienkāršība un vieglā administrēšana ir tā trumpis. Turklāt stabils, nodrošināts ienākums varētu motivēt iedzīvotājus attīstīt jaunas prasmes un mācīties, meklēt un strādāt interesantāku un radošāku darbu, veidot jaunus projektus un uzņēmumus, nebaidoties uzņemties risku. Lielāka ienākumu drošība varētu mazināt gan ienākumu, gan iespēju nevienlīdzību.
Tomēr, lai arī ir bijuši daži eksperimentāli pilotprojekti ierobežotam iedzīvotāju lokam (piemēram, Somijā un Spānijā), UP ideja vēl arvien ir tikai ideja, un potenciālie ieguvumi nav pierādīti dzīvē. Somijā pilotprojekts, kā tika plānots, noslēgsies šī gada beigās – tad būs pieejami pirmie rezultāti un secinājumi. Pozitīva ietekme uz darba tirgu varētu palikt vēlmju līmenī, jo tikpat labi UP varētu mazināt motivāciju maksāt nodokļus un meklēt darbu – šim ienākumam nav nosacījumu un tas nav saistīts ar nomaksātajiem nodokļiem. Latvijā tas varētu būt īpaši aktuāli, ņemot vērā jau pastāvošās problēmas ar nodokļu iekasējamību. Turklāt UP ir regresīvs, to saņemtu gan turīgi, gan nabadzīgi iedzīvotāji – tas varētu pat palielināt ienākumu nevienlīdzību, vismaz sākumposmā. Somijas eksperimenta ietvaros UP saņēmēji tika izvēlēti tikai no bezdarbniekiem, kas gluži nav pilnā mērā "universāla" situācija.
Neatbildētie jautājumi
Ir arī daudz jautājumu, uz kuriem jāatbild, pirms ķerties pie UP ieviešanas dzīvē. Vai UP maksātu valsts pilsoņiem vai rezidentiem? Ja rezidentiem – kā kontrolēt migrācijas plūsmas uz to valsti, kas maksā lielāku UP? Vai UP jābūt atkarīgam no vecuma, piemēram, mazāks UP bērniem? Cik lielam UP jābūt, proti, kas ir tās pamatnepieciešamības? Kā UP jāmainās ar laiku, vai tas tiek kaut kādā veidā indeksēts? Tie ir tehniski jautājumi, bet no tiem ir atkarīgs, cik veiksmīgi UP ideju var realizēt un kā tā ietekmēs darba tirgu. UP ideja šķiet ļoti skaista uz papīra, bet īstenošana ir diezgan piņķerīga, un vēl nav labās prakses piemēru, uz kuriem varētu balstīties.
Pat ja šie jautājumi ir atbildēti, manuprāt, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir, vai šo modeli varam atļauties. Latvijā (un Baltijas valstīs kopumā) sociālais budžets nav liels, zem ES vidējā. Pieņemot, ka visi valsts tēriņi sociālajai aizsardzībai (tai skaitā vecuma pensijām) tiek aizvietoti ar UP visiem valsts iedzīvotājiem vienādā apmērā, veidojas situācija, ka Latvija var maksāt 117 eiro mēnesī vienai personai (aprēķini balstīti uz 2015. gada datiem). Tas ir mazāk nekā puse no nabadzības riska sliekšņa, kas pašlaik tiek vērtēts ap 250 eiro! Turklāt, ja neaiztiekam vecuma pensijas (pensionāri diez vai būs ar mieru atteikties no pensijas mazāka UP dēļ), tad tie ir tikai 55 eiro! Pat pieņemot, ka bērniem līdz 16 gadu vecumam tiek izmaksāti tikai 50% no UP, cipari nav daudz lielāki.
Savukārt, lai maksātu 250 eiro lielu UP, kas atbilstu nabadzības slieksnim, Latvijas sociālais budžets būtu jādubulto! Lai finansētu šo robu budžetā, nodokļu ieņēmumiem būtu jāpieaug no līdzšinējiem 30% no IKP virs 40%, kas būtu pat virs ES vidējā līmeņa. Ja visu šī brīža valsts budžetu atvēl UP, būtu ap 500 eiro uz cilvēku, bet tad nebūtu naudas ne izglītībai, ne veselībai, ne aizsardzībai...
Ceļā uz labāku sociālās aizsardzības sistēmu
Šie aprēķini skaidri parāda, ka pašreizējās sociālās aizsardzības sistēmas pilnīgu aizvietošanu ar UP ne Latvija, ne kāda cita Baltijas valsts nevar atļauties. Turklāt UP modelis vēl nav pietiekami testēts, nepieciešams vairāk eksperimentu, detalizētāka analīze, pirms ko tādu mēģināt īstenot dzīvē. Vienlaikus atsevišķu UP modeļa elementu ieviešana varētu palīdzēt uzlabot sociālo iekļaušanu un sociālās apdrošināšanas sistēmas efektivitāti, piemēram, vienkāršojot un padarot pieejamāku pašreizējo sistēmu vai mēģinot ieviest UP atsevišķām iedzīvotāju grupām, piemēram, jauniešiem.
Dažas potenciālas priekšrocības un iespējamie trūkumi, ieviešot UP (detalizētāk var apskatīt Swedbank Baltijas jūras reģiona apskatā)
| Priekšrocības | Trūkumi |
| Viegli un efektīvi administrējams (proti, mazākas administrēšanas izmaksas un birokrātija). | Regresīvs (vienāds maksājums gan turīgiem, gan nabadzīgiem). |
| Lielāka motivācija pieņemt darbu ar salīdzinoši zemu algu (jo, uzsākot darbu, UP netiek zaudēts) – pašlaik, zaudējot bezdarbnieka statusu, tiek zaudēts gan pabalsts, gan tiek maksāti lielāki nodokļi. | Var mazināt motivāciju maksāt nodokļus (jo ienākums nav nekādā veidā saistīts ar nomaksātajiem nodokļiem). |
| Lielāka ienākumu stabilitāte, kas atbalstītu mūžizglītību un inovācijas (piemēram, uzsākot radošus projektus un uzņēmējdarbību). | Var arī mazināt motivāciju meklēt darbu, jo tāpat tiek nodrošināts stabils ienākums. Darba devējiem, iespējams, grūtāk atrast darbiniekus, jo tie ir izvēlīgāki. |
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
