Šonedēļ sabiedrībā ir aktualizējies jautājums par augstskolu autonomiju un to, vai Latvijā ir augstskolas, kuras ietekmē ārējie spēki. Notikumi Ventspils Augstskolā, kur ar 21 balsīm par un 6 balsīm pret profesore Gita Rēvalde tika atcelta no rektores amata un sacelta ažiotāža ap Ventspils pašvaldības vadītāja Aivara Lemberga izteikumiem un darbībām, ir radījuši virkni jautājumu, uz kuriem konkrētas atbildes un pierādāmi fakti nav tik viegli sameklējami.
Augstskolu likumā ir minēts, ka augstskolām jādarbojas autonomi, bet vai visās augstskolās tā tiešām ir? Kurās augstskolās demokrātija ir tikai simulācija, bet lēmumi tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm? Cik sarežģīti ir atstādināt no amata rektorus? Vai finanšu krīze, kuras ietvaros būtiski samazināts valsts budžeta finansējums augstākajai izglītībai un zinātnei, izdarīja pārāk lielu spiedienu uz augstskolām, lai tās meklētu papildus finanšu avotus un sekmēja to, ka avoti un to ietekme netiek kārtīgi izvērtēta?
Man kā studentu pārstāvei prieks lasīt ziņas par Ventspils Augstskolas sasniegumiem gan zinātnes, gan arī studiju jomā. Laikā, kad studējošo skaits visā Latvijā samazinās gan demogrāfisko, gan sociālekonomisko apstākļu dēļ, ir ļoti nozīmīgi veicināt sabiedrības izpratni par to, ka augstākajai izglītībai ir būtiska nozīme tautsaimniecības un nācijas attīstības labā.
Skandāls starp Ventspils pilsētas Domi un profesori Gitu Rēvaldi tikai vēršas plašumā. Zaudētāji tajā ir gan tie, kas tieši iesaistīti, gan arī Latvijas augstākā izglītība kopumā. Man ir kauns par to, ka šāda situācija vispār ir radusies.
Jādomā, kā mēs būtu varējuši šo situāciju novērst. Atbilde meklējama augstskolu autonomijā. Augstskolu autonomija ir svarīgs Boloņas procesa pamatprincips, kas minēts virknē starptautiska līmeņa izglītības politikas veidošanas dokumentos, sākot ar 1999. gada Boloņas deklarāciju līdz pat 2012. gada Eiropas Padomes Rekomendācijai par valsts institūciju atbildību par akadēmisko brīvību un augstskolu autonomiju.
Augstskolu autonomija nodrošina augstskolas attīstību un morālu, intelektuālu neatkarību no politiskās varas un ekonomiskajiem spēkiem. Latvijā ir jārada vide, kurā augstskolas spēj īstenot savas funkcijas sabiedrības labā pašvaldību, industrijas vai politisku spēku netraucēti. Šīs nedēļas notikumi Ventspils Augstskolā liek izvērtēt finanšu avotu ietekmi uz lēmumu pieņemšanu augstskolas darbā.
Lai gan vērtēju pozitīvi to, ka augstskola spēj piesaistīt ārējo finansējumu, jo tas sekmē augstākās izglītības un zinātnes kvalitāti un pieejamību, taču vienmēr jāatceras, ka augstskolām jāveic savas funkcijas neatkarīgi un objektīvi, kas ir viens no kvalitatīvas darbības garantiem un pamats atbildībai sabiedrības priekšā.
Demokrātiskā valstī katrs augstskolas personāls — gan studenti, gan mācībspēki, gan administratīvie darbinieki — ir līdzatbildīgi par lēmumiem, kas tiek pieņemti augstskolas lēmējinstitūcijās. Latvijas Studentu apvienība uzskata, ka augstskolas lēmumu iniciēšanas, virzīšanas un pieņemšanas procesiem jābalstās demokrātiskos principos, tiem jābūt caurredzamiem un tos nedrīkst pakļaut kaitīgai trešo pušu ietekmei.
Pašlaik Latvijas augstskolās ir lēmējinstitūcijas, kurās augstskolas kodols — studenti un mācībspēki — var noteikt un iespaidot to, kādā virzienā dodas izglītības iestāde savā attīstībā un darbībā. Eiropas universitāšu asociācijas veiktais pētījums "University Autonomy in Europe II" par augstskolu autonomiju 29 Eiropas valstīs uzrāda, ka, lai gan Latvijas augstākās izglītības institūciju autonomijas vairāki aspekti sasniedz augstus vērtējumus, akadēmiskā neatkarība vērtējama kā viena no zemākajām Eiropā, kas ir viens no signāliem, ka steidzami nepieciešami uzlabojumi.
2011. gada maijā, toreizējā Saeimas deputāte un bijusī Izglītības un zinātnes ministre, profesore Ina Druviete piedāvāja samazināt augstskolu lēmējinstitūciju pilnvaras, ierobežojot akadēmiskā personāla un studentu iespējas ietekmēt izglītības iestādē notiekošos procesus. Toreiz priekšlikumu iesniedzēja vēlējās palielināt rektoru tiesības pieņemt budžetu un noteikt augstskolu sniegto maksu pakalpojumu izcenojumu, tomēr pret šādiem priekšlikumiem iebilda Latvijas Studentu apvienība, kas ar publiskām aktivitātēm pulcēja studentus pie Saeimas komisiju un frakciju ēkas.
Pirms pieciem gadiem Saeimas komisijas sēdē šie priekšlikumi tika noraidīti (jāsaka: "Liels paldies!"), tādējādi vēl šodien Augstskolu likuma 4. pantā ir minēts, ka "Augstskolas ir autonomas izglītības un zinātnes institūcijas ar pašpārvaldes tiesībām. Augstskolu autonomiju raksturo varas un atbildības sadale starp valsts institūcijām un augstskolu vadību, kā arī starp vadību un akadēmisko personālu".
Latvijas akadēmiskās vides dalībniekiem, īpaši Izglītības un zinātnes ministrijai, ir jāturpina uzraudzīt, lai augstskolu autonomija ir ne vien rakstīta likumā, bet arī iemiesojas augstskolu ikdienas darbībā, lai politisko aprindu pārstāvji nevar ne iebiedēt, ne ietekmēt lēmumu pieņēmējus , kā arī jānodrošina augstskolām tādi apstākļi, lai nepieciešamība piesaistīt ārēju finansējumu neapraud augstskolu brīvības – labāko veidu, kas garantē turpmāku valsts attīstību.
