Ik gadu, tāpat kā Ziemassvētki, Lieldienas un citas svinības, pienāk rudens, kad ministrijas pastiprināti pievērš uzmanību sacensībai par miljoniem, kas kaut kādā mistiskā veidā nokļūst valsts budžetā.
Ārsti, skolotāji un citu nozaru speciālisti sāk runāt par streikiem, ar cerību, ka tas radīs pietiekamu rezonansi, lai arī viņiem algas pieaugtu un beidzot kļūtu konkurētspējīgas salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Taču rezultātā, ar balsojumu Saeimā, daudziem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju ilūzijas izzūd, pieņemoties spēkā atkal pēc gada rudenī.
Taču, cik daudziem no mums ir skaidrs, kas ir valsts budžets un kam tas vispār nepieciešams? Mēs zinām, ka skolotājiem, ārstiem, tiesnešiem un karavīriem ir no kaut kā jāsaņem algas. Tāpat arī pensionāri pelnījuši pieklājīgas vecumdienas. Bet līdzko nonākam līdz tautā folklorizētajam lamuvārdam "ierēdnis", tā mums kļūst žēl ik centa, ko tērējam viņu algām.
Savukārt kaut kur pierobežā dzīvojošajiem absolūti neinteresē Dienvidu tilta, Nacionālās bibliotēkas u.c. projekti, kas arī realizēti par nodokļu maksātāju naudu. Jo īpaši bezcerība pārņem tad, ja uz darbu jādodas pa pussabrukušiem ceļiem un bērniem jāmācās nevis tuvējā skolā, bet tādā, kas piespiedu kārtā apvienota ekonomikas krīzes laikā.
Lepnumam par nodokļu maksāšanu ir jābūt jau no dzimšanas, kur māmiņa ir saņēmusi pienācīgu atalgojumu pirms aiziešanas dekrētā, pēc tam "nesavelkot jostu" spējusi parūpēties par savu atvasi līdz pusotram gadam, un atgriežoties darbā, mazais nokļuvis sakārtotā un remontētā bērnudārzā. Būtiski, lai šī "ķēdīte" strādā un sistēmā nebūtu kļūdu. Cik bieži esmu pats dzirdējis, ka sievietes saņem algu aploksnē, bet pēc tam pašas ir neapmierinātas, ka māmiņalga ir smieklīga! Un kurš šajā gadījumā ir vainīgs?
Varētu domāt, ka uz vīriešiem nodokļu maksāšana vispār neattiecas (izņemot tos retos gadījumus, kad tēvi nolemj palikt mājās ar jaundzimušo), taču arī stiprā dzimuma pārstāvji dodas pensijā, brauc pa ceļiem (ieteicams labā stāvoklī), iet pie ārsta un izmanto daudzus citus valsts pakalpojumus, kas, pārrēķināti reālajās izmaksās, daudziem būtu absolūti nepieejami. Tādēļ rodas kārtējais jautājums – vai mēs redzam jēgu nodokļu maksāšanai?
Atbildēt ir samērā grūti, jo īpaši gadījumos, kad pie pussabrukušu ceļu esamības, ceļu nodoklis nenokļūst remontu veicēju rīcībā, bet gan "iekrīt" sociālajā budžetā. Vēl neapmierinātāki ar valsts kāres apmierināšanu varētu justies mazo algu saņēmēji, kuriem jāsamierinās ar identiskiem noteikumiem attiecībā uz neapliekamo minimumu, apgādājamiem u.c. noteikumiem. Viens no risinājumiem šīs nevienlīdzības apstākļos varētu būt progresīvā nodokļa ieviešana no 2016.gada.
Tas ir pārbaudīts instruments jau daudzās Eiropas valstīs, tostarp bagātajā Vācijā un Skandināvijā. Tie, kuri pelna vairāk, atbildīgāk izturas arī pret valsti, nomaksājot lielākus nodokļus, nesaņemot papildu neapliekamas summas utt. Domājams, ka arī Latvijā šie noteikumi varētu izpelnīties atzinību, jo, piemēram, cilvēkam, kurš mēnesī saņem 2000 eiro, nav lielas starpības par to, vai neapliekamais minimums ir 50 vai 100 eiro, savukārt tādam, kura alga nepārsniedz 400 eiro, tieši šie desmiti eiro var izšķirt ļoti daudz.
Valsts amatpersonas ir tās, kas izvēlas, kādu ceļu iet nodokļu jomā, lai izveidotu budžetu. Manuprāt, veiksmīgāki instrumenti ir minimālās algas palielināšana, nodokļu diferencēšana atkarībā no ienākumiem, atbalsta palielināšana ģimenēm ar bērniem u.c. Šie nodokļi tieši attiecas uz ikviena iedzīvotāja ikdienu.
Izskaidrot, kāpēc man kā Latvijas patriotam jāmaksā nodokļi, varētu būt viegli – parādiet, kur tie ir iztērēti tā, lai es noticētu, nevis sajustos apmānīts. Protams, ikvienā sabiedrībā ir meļi, krāpnieki un korumpanti, bet lielākā daļa tādu nav, tāpēc būtiski radīt vidi, kur uzņēmēji vēlas strādāt, darbinieki saprot, kāpēc jāmaksā nodokļi, un sabiedrība kopumā ir vesela un uz attīstību tendēta.