Šo pārliecību nostiprina nesen četru psihiatru (uzvārdus ārstniecības iestāde neatklāj) parakstīts atzinums prokuroram, kurš, balstoties uz šo atzinumu, pieņēma lēmumu, ka nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Ģederts Melngailis no 1983. līdz 1988. gadam psihiatriskajās ārstniecības iestādēs Blagoveščenskā un Rīgā ievietots "pamatoti, obligāti un tiesiski".
Vēlāk gan augstāk stāvošs prokurors sava kolēģa lēmumu atcēla, pamatojoties uz neatbilstošām likuma normām. Kad ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers atgriezīsies no atvaļinājuma, cerams, viņš neizliksies neredzam, ka prokuratūrā joprojām strādā personas, kas savus lēmumus pieņem, balstoties uz padomju laika psihiatriju atbalstošu ārstu atzinumiem. Melngaiļa cīņu biedrs Liepājas bīskaps Pāvils Brūvers uzrakstījis vēstuli ģenerālprokuroram ar lūgumu parūpēties, lai šis gadījums pēc iespējas ātrāk tiktu izskatīts, jo tas met smagu ēnu uz tiesiskuma izpratni šodienas Latvijā.
Nupat sociālajos tīklos sākusies akcija, lai pretošanās kustības dalībniekam Ģedertam Melngailim varētu izremontēt dzīvokli un nodrošināt normālus dzīves apstākļus. Rīgas pilsētas pašvaldība par nopelniem valsts labā viņam ir piešķīrusi "bomžu" mitekli tikpat kā bez labierīcībām Jaunciemā. Tajā tālu projām no cilvēkam ar kustību ierobežojumiem nepieciešamajiem pakalpojumu centriem ir spiests dzīvot jau sen varas struktūrās aizmirsts Latvijas valsts patriots.
Politiķi nereti savās svētku runās ietver frāzi, ka valsts godina Nacionālās pretošanās kustības dalībniekus kā cīnītājus par Latvijas brīvību, un šad tad nozīmīgās valsts jubilejās aicina iestādīt kādu kociņu vai piedalīties pasākumos pie Brīvības pieminekļa.
Kā gan citādi to lai nosauc ja ne par liekulības kalngalu, zinot, ka tie cilvēki, kas personīgi uz savas ādas izjuta 80. gadu politisko prāvu vilni, šodien saņem pensijas, kas ir mazākas par iztikas minimumu. Vairāki inteliģences pārstāvji par to ir uzrakstījuši vēstuli augstākajām valsts amatpersonām, norādot, piemēram, ka Gunāra Astras cīņu biedrs Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Jānis Rožkalns pašlaik saņem pensiju 90 eiro un Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka pabalstu ap 100 eiro mēnesī.
Par savu nacionālpolitisko darbību un reliģisko pārliecību kā "sevišķi bīstams valsts noziedznieks" viņš no 1983. līdz 1987. gadam bija spiests izdzīvot Permas speciālā režīma nometnē. Pēc atgriešanās Latvijā viņš tika izsūtīts ārpus PSRS un kopā ar ģimeni atgriezās tikai 2003. gadā, jau pirmspensijas vecumā.
Savukārt Augstākās padomes deputāti, kuriem, balsojot par 1990. gada 4. maija deklarāciju, nepastāvēja tādi riski dzīvībai kā Rožkalnam un viņam līdzīgajiem, cīnoties par neatkarīgu Latviju 80. gados, ir piešķirta speciālā valsts pensija 80 procentu apmērā no Saeimas deputāta mēnešalgas jeb nepilni 2000 eiro. Interesanti būtu uzzināt, kādas pensijas saņem bijušie VDK struktūrvienību vadītāji. Gan jau krietni lielākas nekā viņu upuri!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
