Ir nekorekti salīdzināt zāļu cenas dažādās valstīs, skatoties tikai to gala cenu aptiekas plauktā. Šāda pieeja ir pavirša, selektīva un tādējādi – maldina sabiedrību, radot nepareizu priekšstatu par medikamentu aprites sistēmu Latvijā. Cenas veidošanos nosaka daudz dažādu faktoru, sākot ar katras valsts zāļu cenas veidošanās īpatnībām, tostarp ražotāja sākuma cenu, izplatītāja, piegādātāja un pārdevēja piecenojumu, līdz valsts kompensācijas mehānismiem un nodokļu politikai.
MK noteikumi Nr. 803 "Par zāļu cenu veidošanas principiem" stingri nosaka visu iesaistīto pušu piecenojumus. Līdz ar to variēt ar piecenojuma apmēru peļņas nolūkā nav iespējams. Zāļu cenas veidošanās tiek stingri regulēta. Visplašākās iespējas ir ražotājam, kas nosaka zāļu bāzes cenu, balstoties uz kuru tiek aprēķināts un noteikts zāļu lieltirgotāja un aptiekas piecenojums, kas kopā ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) veido gala cenu. No katra iztērētā eiro aptiekā ap 65–70 centiem tiek zāļu ražotājam, pārējie tiek sadalīti trīs daļās – PVN, aptieka un lieltirgotājs. Tieši ražotāja noteiktā zāļu cena ir mēraukla, pēc kuras tiek aprēķināta zāļu "aptiekas plaukta" cena.
Maldīgs ir arī uzskats, ka medikamenti Latvijā ir dārgāki nekā Lietuvā vai Igaunijā, pat salīdzinot tikai medikamentu cenu. Pirmkārt, būtiska atšķirība ir visu Baltijas valstu nodokļu politikā – Igaunijā un Lietuvā ir zemāka PVN likme medikamentiem – attiecīgi 9% Igaunijā un 5% Lietuvā, kamēr Latvijā 12%. Latvijā, starp citu, ir viena no augstākajām PVN likmēm medikamentiem visā Eiropas Savienībā.
Otrkārt, Latvijā ir nepietiekams kompensējamo zāļu budžets, respektīvi, valsts pilnīgi vai daļēji apmaksāto medikamentu saraksts, līdz ar to zāles Latvijā, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, ir dārgākas, jo valsts pasūtījums gluži vienkārši ir mazāks. Rezultātā Latvija šobrīd ir pēdējā vietā starp Eiropas valstīm jaunu un efektīvu zāļu pieejamības un valsts kompensācijas ziņā. To apliecina Eiropas Farmaceitisko uzņēmumu u apvienību federācijas (EFPIA) aprīļa beigās publiskotā analīze par zāļu pieejamību un kompensāciju. No 112 jaunajiem medikamentiem, kas apstiprināti pēdējo pāris gadu laikā, Latvijas pacientiem valsts kompensē tikai deviņus, bet pārējie medikamenti Latvijas pacientiem pieejami tikai par pilnu maksu.
Tikmēr kaimiņvalstīs ir ievērojami labāk pieejami mūsdienīgi medikamenti – Lietuvā valsts apmaksā 30 jaunās zāles, bet Igaunijā – 19. Igaunijā tiek kompensētas lielākā vai mazākā mērā gandrīz visas recepšu zāles. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc kaimiņvalstu iedzīvotāji par medikamentiem var maksāt mazāk, jo pacientu līdzmaksājums ir mazāks un kopējais zāļu apjoms, ko valsts kompensē, ir lielāks. Šai situācijai ir arī ekonomisks efekts – jaunāku un iedarbīgāku medikamentu lietošana nozīmē, ka valsts varēs tērēt mazāk naudas stacionārai vai ambulatorai ārstēšanai, kā arī dažādiem pabalstiem, jo efektīvākas zāles nozīmē augstāku ekonomiski veiktspējīgu iedzīvotāju daļu.
Latvijā pacientu līdzmaksājums ir salīdzinoši augsts, jo valsts nekompensē lielu daļu medikamentu, kā to dara citās ES valstīs. Tas noved pie apburtā loka – zāļu cenas Latvijā kopumā ir zemākas nekā citur ES, bet iedzīvotāji ir spiesti maksāt vairāk, jo valsts atbalsts ir katastrofāli zems, bet iedzīvotāju pirktspēja un ieņēmumu līmenis atpaliek no vidējiem ES rādītājiem.
Latvijā ir noteikti dažādi zāļu kompensācijas apmēri, kur pacientu līdzmaksājums nereti veido būtisku daļu no zāļu gala cenas, kamēr citās ES valstīs zāļu kompensācijas apmērs ir stipri augstāks, turklāt ietver plašāku kompensējamo medikamentu izvēli ar dažādu cenu diapazonu. Jo mazāk zāles kompensē valsts, jo vairāk zāles pacientiem ir jāiegādājas pašiem, tērējot tam vairāk līdzekļu. Atļaušos teikt, ka ne jau zāļu cena ir galvenā problēma Latvijā, bet jautājums, kā jau tirgū esošie lētākie medikamenti nonāk pie pacienta. To, manuprāt, var izdarīt, strādājot trīs galvenajos virzienos – ārsts, nodrošinot, ka viņš izraksta pacientam finansiāli vispieejamāko medikamentu starp daudziem analogiem; valsts – kompensē daudz vairāk zāļu un informē pacientus par to iespējām; aptieka – piedāvā vairāku cenu grupu medikamentus analogu vidū.
Treškārt, arvien pieaug no Latvijas uz citām valstīm izvesto zāļu apjoms un vērtība, kas ir viens no apliecinājumiem tam, ka Latvijā zāļu cenas ir zemākas nekā citās valstīs. Pēdējos gados zāļu eksports pārsniedz zāļu importu – vairāk izved, mazāk ieved. Ja Latvijā zāļu cenas būtu augstākas nekā citās valstīs, tad šī attiecība būtu jāskata otrādi. Turklāt šo starpību neveido sekmīgā Latvijas ķīmijas un farmācijas industrija ar lielākajiem pārstāvjiem – "Olainfarm" un "Grindex" – priekšgalā. Šo starpību veido reeksports, tīra tirdzniecība, pateicoties tam, ka daudziem ārvalstu ražotāju medikamentiem Latvijas tirgū ir noteiktas zemākas cenas.
Zāļu cenas nemazinās arī aptieku skaita palielināšana. Latvijā aptieku pieejamība un konkurence ir viena no labākajām ES. Latvijā uz 2491 iedzīvotāju ir viena aptieka, ES šis rādītājs ir vidēji viena aptieka uz 4000 iedzīvotājiem.
Ne jau zāļu pieejamības paplašināšana fiziski aptieku tīklā ļaus samazināt zāļu cenu, kas šobrīd jau ir viena no zemākajām ES, bet gan pārdomāts un palielināts kompensācijas mehānisms un sistēma, kas nodrošina, ka pacientam izdevīgākais medikaments ir pieejams, lai iedzīvotājiem būtu pēc iespējas mazāki līdzmaksājumi no savas kabatas.
Pārdomāts un uz iedzīvotājiem vērsts medikamentu kompensācijas mehānisms, kā arī mērķtiecīgs darbs ar ārstiem, zāļu ražotājiem, iedzīvotājiem un aptiekām padarītu iedzīvotājiem draudzīgākas medikamentu cenas, ņemot vērā iedzīvotāju pirktspēju kopumā. Iedzīvotāji būtu jāmudina arī vairāk komunicēt ar ārstiem un farmaceitiem, kas var ieteikt dažādu zāļu analogus dažādos cenu līmeņos, protams, izvērtējot katru gadījumu individuāli atbilstoši noteiktajam ārstēšanas kursam. Papildus tam stingrāk būtu jāizskata nosacījumi zāļu reklamēšanai plašsaziņas līdzekļos, kā arī zāļu patēriņa veicināšanas pasākumu ierobežošana, kas attiecināma uz dažādu lojalitātes programmu, atlaižu karšu u. c. aktivitāšu īstenošanu.