Marija Kolneja: Aiz krūmiem mežu neredz  (120)

Protams, mūsu pieticīgie seniori ir pateicīgi arī par šiem pāris latiem un saka paldies partijai un valdībai, tāpēc neredz vajadzību vairs piedalīties protestos, bet jautājums jau nav par 200 vai 250 latiem.

Es gribētu atgādināt, par ko gada sākumā tika savākti vairāk kā 100 000 parakstu: "…..sakarā ar dzīves dārdzības nepārtrauktu palielināšanu pieprasām pensiju indeksāciju 2013.gadā pilnā apmērā par visu pensiju iesaldēšanas laiku no 2009. līdz 2012.gadam."

Tātad, pēc manas izpratnes, runa iet par nelikumīgi iesaldētās pensiju indeksācijas kompensāciju, nevis par ārkārtas indeksāciju, kā tiek pašreiz definēts no Labklājības ministrijas puses. Līdz ar to veikli ir izmainīti spēles noteikumi un "vilks paēdis un kaza dzīva".

Nedaudz no vēstures

Gribu atgādināt, ka pensiju indeksācijas uzdevums, pieaugot dzīves dārdzībai, ir kompensēt izdevumus, lai nepasliktinātu esošo pensionāru stāvokli. Dzīves dārdzības pieaugums no 2008.gada septembra, kad iztikas minimums tika noteikts 161,91 latu apmērā, bet netika iekļauts 2008. gada 1.oktobra pensiju indeksācijas aprēķinā, pret 2013. gada maija iztikas minimumu (177,44 lati) ir 177,44 – 161,91=13.99 latu, ko neatkarīgi no pensijas lieluma vajadzētu kompensēt vienādi visiem pensionāriem par pensiju indeksācijas apturēšanas laiku. Tā ir prasības būtība, par ko parakstījāmies, bet 4 lati ir tikai apmēram 29% no kompensējamā lieluma par periodu no 2008.gada 1.oktobra līdz 2013.gada 15.maijam.

Atcerēsimies, ka pirms parakstu savākšanas Labklājības ministrija vispār nepiekrita nekādām sarunām par pensiju indeksāciju, jo nauda budžetā neesot paredzēta un indeksāciju plānots atjaunot 2014.gadā. Kad Saeimā tika iesniegti paraksti un pēc atkārtotām sarunām ar ministriju, Dombrovska kungu un Āboltiņas kundzi, 26.aprīlī projekta ,,Senior, piedalies!'' noslēguma konferencē saņēmām iepriecinošu ziņu, ka nauda atradusies un varam cerēt uz kompensāciju 9- 12 latu apmērā visiem pensionāriem, vajadzīgs tikai speciāls lēmums par kompensācijas izmaksu.

Tālāk tā cerību līkne sāka strauji iet uz leju, sākās dialogi par kompromisiem, kas ar katru mēnesi to maizes riecienu padarīja plānāku - no solītās kompensācijas visiem pensionāriem uz jau šaurāku un šaurāku pensionāru loku – vispirms tiem, kam pensijas ir līdz 300 latiem, tad – līdz 250 latiem, līdz beidzot nobalsoja par 200 latu slieksni, pasludinot to par ārkārtas indeksāciju un solot 2014.gadā nodrošināt solidāru indeksāciju atbilstoši likumam.

Var jau būt, ka nākošajā gadā notiekošās Saeimas vēlēšanas piespiedīs padomāt ne tikai par savējiem, bet arī par pārējiem...

Skaisti jau skan "Vienotības" izvirzītā prioritāte - mazināt sabiedrības noslāņošanos bagātajos un nabagos. Kamēr pensiju indeksāciju veiks pēc koeficientiem, vienmēr paliks patiesība, ka mazie pensiju saņēmēji saņems dažus latus, kas tā arī nekompensēs dzīves dārdzības pieaugumu, bet turīgākie saņems vairāk, un starpība ar katru gadu pieaugs, nevis mazināsies.

Projekta grupa izstrādāja savus priekšlikumus, kurus iesniedza ministrijai un tika parakstīts Sadarbības līgums, bet diemžēl tikai parakstīts, jo sadarbība nenotiek.

Senioru lietu padomē, kas tika nodibināta darbam ar Labklājības ministriju, netika iekļauts neviens projekta pārstāvis, kas ierakstīts Sadarbības līgumā. Izskatās ka, Senioru lietu padome tika apzināti politizēta ar argumentu "nepārvērst pļāpātavā", iekļaujot tajā formāli pa 2 pārstāvjiem no atsevišķām senioru apvienībām, nevis tos, kuri mācījušies, iepazinuši likumdošanu un ir spējīgi argumentēt un aizstāvēt savu viedokli.

Manuprāt, mēs apzināti tiekam iesaistīti tukšās diskusijās, novirzīti no galvenās idejas uz sīkumiem, kamēr lietas būtība īstenībā tiek izlemta bez sabiedrības līdzdalības, atbilstoši politiskai situācijai. Mēs tiekam pārpludināti ar izmaiņām lēmumos, likumos, noteikumos un instrukcijās, kurām normālam cilvēkam, ja viņš vēl strādā, nevis tikai studē izmaiņas likumdošanā, nav iespējams izsekot. Rezultātā sabiedrības līdzdalība ir un paliek vairāk uz papīra, nevis pēc būtības.

Nobeigumā no akadēmiķa Jāņa Stradiņa intervijas žurnālam "Ir", kurā viņš citēja K.Ulmaņa 1914.gadā teikto: "Kādi ļaudis mums vajadzīgi?" viņš rakstīja. "Ļaudis nenopērkami. Stingri pret bagātības kārdinājumiem. Ļaudis godīgi kā mazās, tā lielās lietās. Ļaudis, kuru centieni sniedzas pāri pašlabuma meklēšanas robežām. Ļaudis vīrišķīgi darbā, nepagurstoši nesekmēs. Ļaudis, kurus nevada divējādas tikumības: viena - privātā, otra - atklātā dzīvē. Ļaudis, kuriem sabiedrības labums augstāk par pašu interesēm stāv. Citiem vārdiem sakot, mums vairāk vajadzīgi ļaudis, nevis statūti un instrukcijas".