Šo gadu laikā Gilads Šalids ir kļuvis par Izraēlas Aizsardzības spēku un izslavēto drošības dienestu pārsteidzošās nevarības simbolu - pat publiski ir zināms par vairākām operācijām, kuru mērķis bija viņa atbrīvošana, un cik vēl tādu nav veikts paklusām, taču rezultāta kā nav, tā nav. Šādā situācijā Izraēlas valdībai nav atlicis nekas cits kā piekrist tam variantam, kas apmierinājis HAMĀS - proti, tuvāko mēnešu laikā no cietumiem apmaiņā pret G. Šalitu tiks atbrīvoti tieši 1027 palestīnieši, kuru vidū ir arī vairāki simti pārliecinātu teroristu, uz kuru rokām joprojām nav nožuvušas nogalināto vai sakropļoto izraēliešu asinis.
Atšķirībā no daudzām valstīm, kas ar putām uz lūpām apgalvo, ka "ar teroristiem saruna nerisina", Izraēla, saskaņā ar senām ebreju tradīcijām, vienmēr vadījusies pēc cita principa - "neatstāt savējos nelaimē". Šīs valsts armijas apbrīnojamās kaujas spējas izskaidrojamas ne tikai ar mūžīgo atrašanos naidīgu arābu valstu ielenkumā, bet arī šo skaidri definēto pozīciju. Ikviens armijā iesauktais (Izraēlas armija sastāv lielākoties nevis no profesionāļiem, bet obligātā karadienesta kareivjiem) zina, ka tiešie komandieri un augstāka pavēlniecība darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai paša sliktākā notikumu attīstības scenārija gadījumā atbrīvotu viņu no gūsta. Tiek lēsts, ka pēdējo 30 gadu laikā no Izraēlas cietumiem atbrīvoti gandrīz 7000 arābu ieslodzītie, apm aiņā Izraēlai saņemot 16 savas valsts pilsoņus un vēl vairāk nekā 10 nogalināto karavīru mirstīgās atliekas. Tādēļ vienošanos, kas panākta šonedēļ, par sensacionālu nevar nosaukt.
B. Netanjahu paziņojis, ka labākus G. Šalita atbrīvošanas nosacījumus pašlaik nav bijis iespējams izkaulēt, turklāt, ņemot vērā saspīlēto situāciju Tuvajos Austrumos, bijis arī pēdējais laiks noslēgt vienošanos - citādi varētu būt par vēlu. Nav iemesla neticēt premjeram, kura viedokli atbalstījuši gan aizsardzības ministrs, gan iekšējā drošības dienesta Shin Bet (jeb Šabak), gan izlūkdienesta Mossad vadītāji. Turklāt vienošanās paredz, ka no cietuma netiks atbrīvoti pazīstamākie palestīniešu teroristi, kuri jau kļuvuši par vardarbīgas pretošanās simboliem - Marvans Barguti, Ahmads Saadats, Abdalla Barguti un vēl pāris.
Taču vienalga - vai viens ebrejs pret 1027 palestīniešiem nav pārāk liela cena? G. Šalita tuvinieku noliedzošā atbilde uz šo jautājumu ir skaidra, tāpat var saprast argumentus, ka valstij vismaz laiku pa laikam jādemonstrē tāda rīcība, kas liecinātu, ka tai var uzticēties. Taču tikpat labi ir saprotams arī palestīniešu terora upuru asociācijas Almagor un viņu domubiedru viedoklis - cilvēkiem, kuri terora aktos zaudējuši savus tuviniekus, tagad nāksies samierināties ar to, ka viņu slepkavas triumfējoši iznāks no cietumiem. Runa ir par vismaz 300 palestīniešiem, kuri izcieš mūža ieslodzījumu par līdzdalību terora aktos, kuros gājuši bojā izraēlieši. Par to, ka viņu sagaidīšana būs triumfāla, šaubu nav - HAMĀS premjers Izmails Hanija jau devis rīkojumu sākt organizēt svinības. Bet par to, ka viņi "atgriezīsies pretošanās kustības rindās" jau paziņojis HAMĀS ģenerālsekretārs Haleds Mešāls. Kā šie cilvēki prot "pretoties", visiem ir skaidrs, tādēļ Izraēlai pēc viņu atgriešanās aktīvo cīnītāju rindās nāksies rēķināties ar vēl lielākiem terora draudiem.
Lai cik ciniski tas neskanētu, darījums ar HAMĀS tieši pašlaik bijis iespējams arī politisku apsvērumu dēļ. Palestīniešu kustības Fatāh līderis un Palestīnas pārvaldes prezidents Mahmūds Abāss, kurš līdz šim tika uzskatīts par vienīgo iespējamo sarunu partneri, pamatīga pievīla Izraēlas cerības, septembrī ANO uzsākot kampaņu par vienpusēju Palestīnas valsts atzīšanu. M. Abāss bija jāsoda un viens no vienkāršākajiem veidiem kā to paveikt, bija viņa sāncenšu no HAMĀS akciju celšana. Tagad HAMĀS patiešām atkal ir zirgā - kā nekā vairāk nekā 1000 palestīniešu, pateicoties šai organizācijai, atgriezīsies mājās. Gan jau pienāks laiks, kad sodīt, piemēram, ar jaunu iebrukumu Gazā, vajadzēs to pašu HAMĀS, taču tas jau būs cits stāsts.