Lielākajai daļai aktīvistu, kuri pagājušā gada pavasarī iniciēja protesta akcijas Kairas Tahrira laukumā, kas noveda pie Hosnī Mubāraka režīma gāšanas, kategoriski nav pieņemams ne viens, ne otrs kandidāts - A. Šafiks simbolizē veco režīmu, bet M. Mursi iecere par Ēģipti kā islāma valsti ir absolūtā pretrunā ar revolucionāru cerībām uz demokrātiju un lielākām brīvībām.
"Sliktākais iespējamais scenārijs", "Mums liek izvēlēties starp pašnāvību un lēkšanu akvārijā, kas pilns ar haizivīm", "Mūsu revolūcija ir nozagta", "Tauta nevar atbalstīt nevienu no šiem kandidātiem" - šādus un līdzīgus izteikumus starptautisko ziņu aģentūru žurnālistiem šajās dienās nākas uzklausīt no cilvēkiem, kuri pirms 15 mēnešiem uzsāka demonstrācijas pret H. Mubāraka valdību. Viņu neizpratne un apjukums ir labi saprotami, taču fakts paliek fakts - mazliet vairāk nekā 50% no vēlētājiem balsošanas pirmajā kārtā priekšroku devuši diviem politiķiem, kuri uzskatāmi par radikālo spārnu pārstāvjiem. Bet kandidātus, kurus varētu nosaukt par demokrātiski vai liberāli orientētiem (pēc Rietumu standartiem - ar lielu piespiešanos) - kopā atbalstījuši mazāk nekā 40% vēlētāju.
Var, protams, šausmināties, rēķināt, kā būtu bijis, ja kreisi noskaņotais Hamdīns Sabahī, mērenais islāmists Abdelmoneims Abolfotuhs un vēl daži līdzīgi noskaņotie pretendenti uz prezidenta amatu, būtu spējuši pārvarēt savas ambīcijas un domstarpības, panākot vienošanos par kopīgu kandidātu, taču tā ir dūru vicināšana pēc kautiņa. Ja vien netiks ņemtas vērā pāris kandidātu iesniegtās apelācijas (bet maz ticams, ka tā notiks), rezultāti paliks tādi kādi ir pašlaik. Un tas nozīmē, ka arī ēģiptiešu revolucionāriem nāksies domāt par to, kurš no diviem ļaunumiem ir mazākais, jeb kuru no abiem kandidātiem atbalstīt vēlēšanu otrajā kārtā 16. un 17. jūnijā.
Gan A. Šafiks, gan M. Mursi jau kopš sestdienas aktīvi uzsākuši sabiedroto meklēšanu, piekopjot samērā tradicionālu taktiku - proti, ievērojami mīkstinot savas iepriekšējās programmas un solījumus. Piemēram, bijušais gaisa kara spēku komandieris, vēlāk civilās aviācijas ministrs, bet H. Mubāraka valdīšanas pēdējās nedēļās premjera amatu ieņēmušais A. Šafiks, šķiet, pilnīgi aizmirsis to, ka vēl pirms nedēļas kritizēja tos, kuri gāza viņa bijušo patronu. Tagad viņš sola, nepieļaut revolūcijas sasniegumu izniekošanu un uzsver, ka "nebūs nekādas atgriešanās pie vecā režīma", gan divdomīgi piebilstot, ka šī režīma pārstāvji ir visi pieaugušie ēģiptieši. Cenšas neatpalikt arī M. Mursi - pašlaik no viņa vairs nedzirdam izteikumus par islāma valsti vai šariata li kumiem, to vietā skan deklarācijas, ka šis islāmists ir gatavs būt ikviena ēģiptieša, vai tas būtu reliģiozi vai sekulāri noskaņots, prezidents.
Prognozēt, kurš no kandidātiem gūs lielāku atbalstu vēlēšanu otrajā kārtā, ir sarežģīti, jo daudz kas atkarīgs no tā, kā beigsies politiskā tirgošanās, jeb otrajā kārtā iekļuvušo kandidātu sarunas ar mazāk veiksmīgākajiem konkurentiem. Atceroties, ka Musulmaņu brālība un salafītu partija Al Nour pirms pusgada notikušajās parlamenta vēlēšanās ieguva vairāk nekā 50% mandātu, rodas iespaids, ka M. Mursi potenciāls ne tuvu nav izsmelts. Jo vairāk tādēļ, ka lielai daļai ēģiptiešu šķiet nepieņemami balsot par H. Mubāraka līdzgaitnieku, kuru Ēģiptes bijušais prezidents nez kādā jūtu uzplūdā reiz bija nodēvējis par savu trešo dēlu.
Tajā pašā laikā sabiedrība ir acīmredzami vīlusies par islāmistu centieniem koncentrēt savās rokās maksimāli daudz varas, demonstratīvo iedomību un nespēju risināt konkrētas problēmas, visu vainu par to noveļot uz Bruņoto spēku Augstāko padomi (SCAF), kuras loma valstī patiešām ir liela. A. Šafika cerība ir tieši armijas un drošības spēku ģimeņu atbalsts (obligātajā dienestā iesauktajiem un drošības spēku štata darbiniekiem balsstiesības ir liegtas). Turklāt jāatceras - tāpat, kā ir ēģiptieši, kuri nekādā gadījumā nebalsos par vecā režīma pārstāvi, valstī dzīvo arī aptuveni 10% kristiešu, kuriem ir nepieņemami balsot par Musulmaņu brālības kandidātu. Turklāt liela daļa no viņiem A. Šafiku atbalstīja jau vēlēšanu pirmajā kārtā.
Ko šādā situācijā darīt pagājušā gada protestu akciju rīkotājiem? Pirmā, un prātīgākā iespēja - atzīt, ka pagaidām Ēģiptes sabiedrības vairākums vēl nav nobriedis demokrātisko un liberālo spēku uzvarai, gaidīt jaunas vēlēšanas un gatavoties tām. Otra, kuras iespējamību arī nav iespējams izslēgt - atkārtot jau izmēģināto taktiku un atkal iziet ielās, destabilizējot situāciju valstī. Turklāt pastāv diezgan lielas bažas, ka M. Mursi zaudējuma gadījumā līdzīgi varētu rīkoties arī islāmisti, kas nozīmēs Revolūcijas 2.0 sākšanos Ēģiptē un pārvilks treknu krustu jau tā nelielajām cerībām, ka šī valsts drīzumā varētu nostāties uz mierīgas attīstības ceļa.