Naktī uz trešdienu Lielbritānijas, Francijas un Libānas izstrādātā rezolūcija, kurā ierosināts noteikt lidojumiem aizliegtās zonas virs Lībijas un paplašināt sankcijas pret Kadafi režīmu, beidzot nonākusi ANO Drošības padomē, kur balsojums gaidāms ne ātrāk par ceturtdienu. Nav šaubu, ka adresāts ir pareizais, jo tikai un vienīgi ANO (un nevis NATO, G8 valstu ārlietu ministru sanāksmei, vai, piemēram, vienpersoniski ASV, Francijai vai Lielbritānijai) ir mandāts šādā veidā faktiski iejaukties Lībijas iekšējās lietās.
Ir jāsaprot, ka lidojumam aizliegto zonu noteikšanai nav nekādas jēgas, ja tā paliek tikai deklarācijas līmenī un, ņemot vērā Kadafi izteikumus un rīcību, tas faktiski būs kara pieteikums Lībijas oficiālajai valdībai. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Lībijas režīma rīcībā ir 13 gaisa kara spēka bāzes un mazliet vairāk nekā 350 kara lidmašīnu plus vēl helikopteri. Tā ne tuvu nav pati modernākā tehnika, taču arī šāda potenciāla apslāpēšanai nepieciešami diezgan nopietni spēki un operāciju plānošana.
Turklāt sabiedrības viedoklis mēdz būt mainīgs - pašlaik ļaudis Londonā un Parīzē, Romā un Vašingtonā gan pauž neapmierinātību ar nespēju sodīt Kadafi. Bet situācija strauji mainīsies gadījumā, ja Lībijas līderim lojālie pretgaisa aizsardzības spēki notrieks pāris britu, franču vai amerikāņu lidmašīnas un nogalinās to pilotus. Vai vēl sliktāk - atkārtosies 1993. gada notikumi Somālijas galvaspilsētā Mogadīšo, kur pa ielu demonstratīvi tika vilkti noslepkavoto amerikāņu karavīru līķi. Kadafi , kuru kādreizējais ASV prezidents Ronalds Reigans reiz nodēvēja par "Tuvo Austrumu trako suni" šāds atriebes veids būtu pietiekami salds.
Bez militāri tehniskā aspekta pastāv arī politiskais - gaidāmā musulmaņu pasaules reakcija uz kārtējo Rietumu iebrukumu islāma valstī. Starptautiskais teroristu tīkls Al Qaeda un tam līdzīgie radikālā islāma grupējumi, kas skaļi mudina gāzt Kadafi režīmu, visvairāk cer tieši uz šādu notikumu attīstību. Tā dos iespēju musulmaņus kārtējo reizi iztēlot par mocekļiem, aicināt uz svēto karu pret neticīgajiem un veikt jaunu spridzinātāju un pašnāvnieku rekrutēšanas kampaņu.
Ideālā gadījumā lidojumiem aizliegto zonu ievērošana virs Lībijas būtu uzticama arābu valstu gaisa kara spēkiem - kā nekā Arābu valstu līga aktīvi iestājas par šādu zonu noteikšanu. No otras puses - māc lielas šaubas, vai šo valstu karaspēki ar uzdevumu vispār var tikt galā, turklāt pastāv bažas, ka lidotāji atteiksies uzbrukt saviem ticības brāļiem un arābu valstu armijās var sākties dumpis, kas draudēs ar neparedzamām sekām.
Situāciju sarežģī arī fakts, ka Rietumiem īsti nav skaidrs, kam tad viņi sniegs atbalstu Lībijā. Termins "opozīcija" ir ļoti izplūdis - pret Kadafi nostājušās gan atsevišķas ciltis, kas pakļaujas saviem līderiem, gan no armijas dezertējušas apakšvienības, kuru vienīgā autoritāte ir tiešie komandieri, gan pavisam margināli elementi, kuriem vienkārši nepatīk Kadafi iedibinātā kārtība. Atšķirībā no Tunisijas vai Ēģiptes, kuru līderi tā arī neriskēja dot bruņotajiem spēkiem pavēli šaut uz demonstrantiem, Kadafi daudz neceremonējas. Ne tikai tādēļ, ka būtu īpaši asinskārs, bet arī tāpēc, ka citu cilšu pārstāvjus nemaz par saviem tautas brāļiem neuzskata.
Militārais pārsvars pašlaik ir Kadafi pusē - viņam lojālie spēki jau atkarojuši vairākas pilsētas un vēl šonedēļ varētu mēģināt rīkot uzbrukumu opozīcijas galvenajam atbalsta punktam - Bengāzī. Vieglu uzvaru viņam neviens neprognozē, tomēr der atgādināt, ka vēl pagājušonedēļ ASV Nacionālā izlūkošanas dienesta vadītājs Džeimss Klepers atzina, ka, spriežot pēc visa, "Kadafi noturēsies". Sankcijas? Tās Lībijas līderim nav nekas jauns - gandrīz visus astoņdesmitos un deviņdesmitos gadus pret šo valsti arī bija noteiktas ANO sankcijas, kas nebūt nemainīja Kadafi uzvedību.