Foto: Reuters/Scanpix
Sena gudrība māca, ka nevajag dalīt Mosulu, kamēr kalifs Bagdādi vēl pilsētā. Tomēr izskatās, ka tieši tas patlaban notiek. Visas iesaistītās puses, kas apņēmušās padzīt Daesh no Irākas un Sīrijas, jau teju sākušas svinēt uzvaru. Taču, manuprāt, šāda rīcība ir pāragra un tai var būt ļoti nelabvēlīgas sekas.

Izstrādāt rīcības plānu, ko īstenot pēc pilsētas iekarošanas, protams, vajag. Piemēram, denacifikācijas programmas nepieciešamību sabiedroto spēki apsprieda jau 1941. gadā – veselus četrus gadus pirms Trešā Reiha sakāves. Tā ir normāla prakse, kas var būtiski sekmēt miera iestāšanos pēc pēdējām kaujām. Atbalstāmas ir arī visas tās darbības, kas atvieglo vai pat glābj civiliedzīvotāju dzīvi. Gan Irākas, gan starptautiskās organizācijas ir veikušas pasākumus, lai nodrošinātu Mosulas bēgļiem pajumti un pārtiku. Tomēr bažas vieš kas cits, proti, dažnedažādo karā iesaistīto pušu atšķirīgais nākotnes redzējums.

Kaujā par Mosulu mērķis nav tikai un vienīgi Mosulas atbrīvošana. Atbrīvotā pilsēta nepaliks mūžīgi brīva. Kāds to pārvaldīs. Taču kas to gribēs un spēs darīt? Mosula atrodas Irākas ziemeļos netālu no Sīrijas un Kurdistānas autonomā apgabala robežām. Tomēr gan vēsturiski, gan patlaban tā ietilpst Irākas sunnītu teritorijās, proti, tā ir viens no galvenajiem t.s. sunnītu trijstūra (nosacīti kompakta teritorija Irākā, kurā iedzīvotāju vairākums ir sunnīti) centriem. Protams, pēc Mosulas krišanas to savā aizgādnībā varētu pārņemt Irākas oficiālā vara, kurā izteikti dominē šiīti, kam pret viņu bijušajiem apspiedējiem un "teroristiem" – sunnītiem – nav itin nekādu pozitīvu jūtu. Tomēr kaujā piedalās arī Irākas kurdi. Vai kurdiem nepienāktos kāds gandarījums par izlietajām asinīm? Turklāt šobrīd viņiem atklāti palīdz Turcijas bruņotie spēki, kuriem varētu gribēties, piemēram, veicināt kādreizējās Osmaņu impērijas atjaunotni. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans paziņoja, ka viņa armija piedalīsies Mosulas atbrīvošanā un neviens to neapturēs, bet Irākas puse pret to kategoriski iebilda un draudēja ar bruņotu atbildi, kas gan pagaidām ir izpalikusi.

Situāciju sarežģī arī teju neskaitāmu šiītu paramilitāro formējumu dalība kaujā. Lai gan Irākas valdība ir deklarējusi, ka pilsētas iekarošanā tie nepiedalīsies, to garantēt un patiešām nodrošināt ir visai sarežģīti. Sevišķi tad, ja šie formējumi ir vieni no retajiem bruņotajiem spēkiem Irākas valdības pusē, kas spēj kaut cik nopietni vērsties pret kaujās rūdīto Daesh. Piemēram, kāda grupējuma vadītājs pavēstīja, ka viņa kaujinieki dalību Mosulas atbrīvošanā uzskata par "nacionālu un reliģisku pienākumu". Viņi cīnīsies, lai apturētu "kurdu alkatību" un centienus nolaupīt Irākas zemes. Cita liela šiītu formējuma vadītājs paziņoja: "Ja Turcija iesūtīs tankus, lai līdzīgi kā Sīrijā izveidotu savu anklāvu, mēs Mosulu padarīsim par turku kapsētu!" Kur būs Daesh kaujinieki, kamēr atbrīvotāji cits citu atbrīvos no atbrīvošanas pasākuma?

Galu galā nedrīkst aizmirst arī vietējo iedzīvotāju – sunnītu – intereses. Šis aspekts ir vissarežģītākais. Jāņem vērā, ka Daesh ir nostiprinājies "savējo" teritorijās. Patlaban Daesh nav izdevies iekarot nevienu teritoriju, kurā tam nebūtu vismaz daļēja atbalsta. Proti, gan Irākā, gan Sīrijā teritorijās, ko kontrolē(ja) Daesh, iedzīvotāju vairums ir vairāk vai mazāk nelabvēlīgi noskaņots pret pašreizējo valsts varu. Sīrijā tā pieder alavītam Bašaram al Asadam, bet iedzīvotāju vairākums ir sunnīti. Irākā, Bagdādē, vara ir šiītu rokās, un to būtiski ietekmē šiītu lielvalsts Irāna. Irākas sunnīti, labi apzinoties savu nepelnīti privileģēto stāvokli Sadama Huseina laikos, pamatoti bažījas, ka Irākas šiīti ar laipnību neizcelsies. Viņiem vēl gaišā atmiņā ir ASV iebrukums un klaji diskriminējošā valdība Bagdādē. Patlaban – pēc vairāk nekā divus gadu ilgas dzīves Daesh pakļautībā – Mosulas iedzīvotāji saprot, ka atbrīvotāju armijām radīsies visādi nepatīkami jautājumi, piemēram, "Kāpēc jūs nepretojāties?" Ja neizdosies sniegt pietiekami labu atbildi, var gadīties, ka sekos nežēlīga atriebība. Tas arī ir saprotami – Daesh ir izdarījis gana daudz, lai saērcinātu ikvienu.

Diemžēl atriebībai ir precedenti, un to apstiprina pavisam svaigas liecības. Plašu ažiotāžu izraisīja sociālajā tīklā Twitter publicēts videoieraksts, kurā redzams, kā Irākas armijas formastērpos ģērbušies kareivji ņirgājas par sagūstītu Daesh kaujinieku, tad aizvelk viņu līdz tankam, sašauj un ar tanku pārbrauc pār viņa ķermeni. Video vērojamā Daesh līmeņa vardarbība nekavējoties sacēla sašutuma vētru. To nedaudz apvaldīja kritiķi, sakot, ka video redzamajam tankam neesot Irākas karoga, ka formastērpus varot nopirkt katrā tirgū un ka tam visam gluži vienkārši jābūt viltojumam.

Apsūdzības kategoriski noraidīja arī Irākas armijas vadība. Iespējams, tā nudien bija Daesh provokācija. Videoieraksta autentiskumu nez vai kādreiz izdosies noskaidrot. Taču svarīgāk, ka tas patiešām varētu būt autentisks – gan iepriekš, gan Mosulas kaujas laikā Irākas šiīti nav kavējušies pret sunnītiem vērsties ar baisu nežēlību.

Šā gada maijā žurnālā The Atlantic tika publicēts Falaha Sabara traģiskais dzīvesstāsts. Falahs bija Irākas jaunajai varai lojāls policists, bet, viņam par nelaimi, sunnīts. Falahs piedalījās sadursmēs ar Daesh, taču kopā ar citiem policistiem bija spiests bēgt, jo tā arī nesagaidīja Irākas armijas atbalstu. Palicis bez mājām, viņš kopā ar ģimeni devās uz Bagdādi, kur cerēja paglābties no Daesh zvērībām un aizvadīt puslīdz mierīgu dzīvi. To baudīt viņam izdevās vien sešus mēnešus. Kādu vakaru viņa mājās ieradās šiītu grupējuma kaujinieki un sagrāba Falahu un viņa ģimenes locekļus. Falahs mēģināja skaidroties un stāstīja, ka ir policists un lojāls u.tml., taču, tiklīdz bruņotie vīri uzzināja, ka viņš nāk no Anbāras provinces, tie paziņoja: "Tu esi Daesh! Jūs visi esat teroristi!" Viss beidzās ar to, ka Falahu, viņa dēlu un citus aizveda uz netālo laukumu, nospieda uz ceļiem un nošāva. Falahu ievainoja kaklā (viņš izdzīvoja), bet viņa dēls un visi pārējie bija miruši. Tas notika Bagdādē, Irākas galvaspilsētā.

Par izrēķināšanos un atriebību ziņo arī starptautiskā organizācija Amnesty International: "Vīrieši federālās policijas uniformās ir veikuši vairākas nelikumīgas slepkavības – aizturējuši un pēc tam ar iepriekšēju nodomu aukstasinīgi noslepkavojuši ciematu iedzīvotājus dienvidos no Mosulas. Dažos gadījumos civiliedzīvotājus pirms tam spīdzināja." Ja par šādiem incidentiem uzzinām mēs, nav šaubu, ka līdz Mosulas u.c. konflikta skarto zemju iemītniekiem nonāk ziņas par daudziem citiem līdzīgiem gadījumiem. Protams, nevajadzētu ļauties aizspriedumiem, kas parādīti Falaha dzīvesstāstā, un domāt, ka "viņi visi tur ir teroristi", taču jāsaprot, ka Mosulas iedzīvotāju vidū varētu būt gana daudz tādu, kas ir tiktāl noguruši no vardarbības, ka labprāt nepiedzīvotu vēl vienu varas maiņu. Ja šo apsvērumu neņem vērā, tad, manuprāt, cīņā pret Daesh var rasties nevajadzīgas blakusproblēmas.

Situāciju saduļķo arī rietumvalstu aktivitātes. Mosulas iedzīvotāji var tikai ar bažām noraudzīties uz to, kas notiek Alepo. Pilsēta pamazām pārvēršas gruvešos. Taču, ko Sīrijas armija ar Krievijas atbalstu dara Alepo, to jau pavasarī Irākas armija ar ASV atbalstu paveica Ramādī un mazākā mērā Fallūdžā. Ramādī – pilsēta, kurā agrāk mita aptuveni 400 tūkstoši iedzīvotāju – ir kļuvusi par drupu kaudzi. Tā vairs nav apdzīvojama, un civiliedzīvotājiem atliek vien gānīt savu likteni, Daesh un tos, kas uz viņu mājām uzmeta bumbas. Kāds liktenis gaida Mosulas civiliedzīvotājus? Vai viņu pilsēta tiks nolīdzināta līdz ar zemi? Ja tā notiks, vai viņiem neradīsies vēlme doties, piemēram, uz Eiropu un kaut ko uzspridzināt?

Protams, kā jau cilvēki visos laikos un visās zemēs ir darījuši, vairums samierināsies ar notikušo un visupirms centīsies atjaunot savu dzīvi. Vjetnamieši pēc kara pārbūvēja zemē sakritušās iznīcinātāju rezerves degvielas tvertnes par kajakiem, Sarajevā artilērijas lādiņus tirgo kā puķupodus. Gan jau arī Mosulas iedzīvotāji atradīs kādu peļņas avotu. Taču rūgtums paliks. Tā vien šķiet, ka rietumvalstīs kādas aprindas ir pārņēmusi mitoloģiska apsēstība par katru cenu tūliņ un tagad ar bumbvedējiem sēt demokrātiju, liberālismu, brīvo tirgu u.c. idejas. Pārfrāzējot bēdīgi slaveno ģenerālpulkvedi Radko Mladiču: bombardēt tik ilgi, līdz viņi nāks pie prāta! Tomēr kultūru atšķirību izraisīto problēmu militarizēšanai var būt vienīgi nelāgas sekas. Tāpēc ir vajadzīgs komplekss risinājums.

Sarunas ar Daesh acīmredzot nav iespējamas, un ar viņiem nemaz nevajag runāt. Šis grupējums ir sevi jau pietiekami izrādījis. Taču var nākties sadzīvot ar tiem, kas pret Daesh izturējās puslīdz atbalstoši. Jāsaprot, ka Daesh nebūtu tādu panākumu, ja vismaz kāda civiliedzīvotāju daļa to neatbalstītu. "Plaši izplatītais pieņēmums, ka džihādisms ir pagrīdnieciska teroristu kustība bez plaša sabiedriskā atbalsta, ir bīstami maldi, kas rada ačgārnu priekšstatu par realitāti," nesenā publikācijā raksta viens no vadošajiem pretterorisma ekspertiem Oslo Universitātes profesors Brinjars Līa. Tas gan nekādā gadījumā nenozīmē, ka visi Daesh pakļautībā dzīvojošie ļaudis ir reliģiskie fanātiķi. Nereti pie vainas ir citi iemesli. Kādam tas ir naids pret ASV, citam – vēlme piepelnīties; un daudziem – bailes no šiītu varas Bagdādē.

Kā cīnīties ne tikai pret "sliktajiem zēniem", bet arī par "labajiem ļautiņiem"? Nesenā pagātnē Daesh jau vienreiz tika gandrīz sakauts un iznīcināts. Tolaik – 2006. un 2007. gadā – Irākā bija izvērsusies nežēlīga iekšējā cīņa starp sunnītiem un šiītiem, un visam pa vidu ASV kareivji izmisīgi centās ieviest ko līdzīgu kārtībai. Toreiz Daesh bija pazīstams ar nosaukumu Al Qaeda Irākā un, saskaroties ar problēmām, tās risināja sev ierastā manierē – ar ekstrēmu vardarbību. Kādā brīdī tas izraisīja mudžahīdu sadarbības partneru – vietējo šeihu – neapmierinātību. Lai gan ne amerikāņi, ne šiīti, kas bija pie varas Bagdādē, sajūsmu neraisīja, tie bija ieinteresēti situācijas normalizēšanā. Brīdī, kad Al Qaeda Irākā sāka apdraudēt šeihu varu un ienākumu avotus, viņiem palīdzēt varēja iepriekš tik ļoti nīstā vara Bagdādē un amerikāņu bruņotie spēki. Tas bija Irākas pilsoņu kara pavērsiena punkts – 2006. gada nogalē kāds ietekmīgs šeihs sadumpojās pret Al Qaeda Irākā, sapulcēja līdzgaitniekus un devās izteikt piedāvājumu ASV bruņoto spēku pārstāvjiem: jūsu uzdevums ir atjaunot policijas iecirkņus, piegādāt ekipējumu un nodrošināt apmācību, savukārt mēs sagādāsim policistus. Šīs sadarbības rezultātā tapa sabiedriskā pašiniciatīvas kustība, kas pazīstama ar nosaukumu Anbāras atmoda.

Līdz Atmodai ASV pārstāvjiem Irākā ar rekrutēšanu klājās pagalam slikti. Taču pēc Atmodas sākuma tas mainījās. Līdz 2008. gada beigām Atmodas bruņotajā pašaizsardzības organizācijā Irākas dēli bija iesaistījušies gandrīz simts tūkstoši irākiešu. Atmodas kustībai Irākas dēli bija vismaz divi sadarbības motīvi. Viens no tiem bija solījums, ka nākotnē – pēc Irākas nemiernieku sakaušanas – viņi tiks iesaistīti valsts pārvaldē, proti, varēs "izsisties dzīvē". Savukārt otrs dzinulis bija ļoti klasisks – nauda. Irākas dēli no ASV pārvaldes Irākā un Irākas valdības saņēma algu – aptuveni trīssimt dolāru mēnesī.

Tas raisīja diskusijas gan Irākā, gan ASV. Dažkārt tika visnotaļ pamatoti norādīts, ka sadarbības pamatā ir nevis milzu entuziasms ieviest liberālisma, demokrātijas u.tml. vērtības, bet gan merkantils aprēķins. Citkārt tika teikts, ka viņi mainīs savu nostāju, tiklīdz mainīsies apstākļi. Tomēr nevarēja noliegt, ka ASV armijai kopā ar Irākas dēliem bija izdevies panākt daudz – situācija Irākā bija normalizējusies, un Al Qaeda Irākā bija gandrīz sagrauta.

Šķita, ka notikumu gaita ir sākusi virzīties pretim mieram. ASV komandieri, vēlot labu, uzstāja uz Irākas dēlu integrāciju, un Irākas valdība zināmā mērā bija spiesta paklausīt. Desmitgades beigās aptuveni piecdesmit tūkstoši kaujinieku tika puslīdz sekmīgi iekļauti valsts pārvaldes struktūrās. Diemžēl šis projekts ātri vien izjuka. Tolaik vara Irākā bija šiīta Nuri al Maliki rokās. Viņš īstenoja klaji diskriminējošu politiku pret sunnītiem un pie pirmās iespējas lika šķēršļus Atmodas un Irākas dēlu pasākumiem. Spriedze Irākas sabiedrībā bija apslāpēta, taču tās cēlonis acīmredzot nebija izskausts. Sunnītu un šiītu nesaskaņas drīz vien uzliesmoja ar jaunu sparu, un to nevilcinājās izmantot Daesh.

Šī pieredze māca, ka vispār pret Daesh var cīnīties un vislabāk tas padodas pašiem irākiešiem. Ja rietumvalstu varas neatradīs veidu, kā uzrunāt un pārliecināt Irākas, Sīrijas, Lībijas u.c. valstu iedzīvotājus par to, ka miermīlīga līdzāspastāvēšana ir diezgan patīkama un rietumvalstis to patiešām vēlas, tad ne Mosulas, ne Rakas, ne Alepo atbrīvošanai nebūs labvēlīgu seku. Pat ja izdosies atbrīvot Mosulu un padzīt Daesh, netiks atrisināts problēmas cēlonis, proti, netiks sadziedēta sabiedrība, kurā jau gadu desmitiem dažādi grupējumi cīnās savā starpā; sabiedrība, kas cietusi no vietējo un ārvalstu uzurpatoru visatļautības un ir piesātināta ar radikālā islāmisma salafītu ideoloģiju.

Var gadīties, ka sekas būs tieši pretējas – gaidītās demokrātijas un sadraudzības vietā no jauna uzliesmos dažādu grupējumu sadursmes, kas veicinās radikalizāciju un tādējādi vairos potenciālo ekstrēmistu skaitu. Mēs, protams, varam izmisīgi turēties pie savām iedomām par to, ka ar artilērijas lādiņiem var ieviest demokrātiju, bet visām fantāzijām ir viens trūkums – tās nav reālas. Var jau domāt, ka cilvēki ir tikai labi vai ļauni, melni vai balti, taču vairums, visticamāk, ir pelēki. Ja pelēkos ignorēs un par prioritāti izvirzīs lāča ādas dalīšanu pirms kauja ir galā, ja neatradīs veidu, kā visupirms izlīdzsvarot vietējo iedzīvotāju intereses, nevis kaimiņvalstu ambīcijas, tad nekas jēdzīgs tā arī netiks sasniegts.

Runa nav par izlīgumu ar Daesh kaujiniekiem. Kā liecina asiņainā pieredze gan Sīrijā un Irākā, gan Eiropā, miermīlīga līdzāspastāvēšana ar šiem ļaudīm nav iespējama. Runa ir par visiem tiem aptuveni 6-10 miljoniem cilvēku, kas dzīvo Daesh pakļautajās teritorijās (un tiem aptuveni 50 miljoniem visā pasaulē, kas, kā liecina socioloģiskie pētījumi, vismaz daļēji atbalsta Daesh). Tas ir milzīgs skaits. Uzsvars uz militārajiem pasākumiem ir aizmiglojis skatu uz politisko, sociālo un reliģisko sašķeltību, kas karošanas gaitā ir kļuvusi tikai izteiktāka. Turklāt, kā apliecina pētījumi, Džordža V. Buša Globālais karš pret terorismu nav nesis cerēto rezultātu. Gluži pretēji – pēdējos gados džihādisma kustība ir piedzīvojusi uzplaukumu.[1] Manuprāt, tas vēl jo vairāk parāda, ka šo fenomenu nevar sakaut ar vardarbīgiem līdzekļiem vien.

Tāpēc ir akūti nepieciešamas ne tikai militāras operācijas, bet arī t.s. maigās varas īstenošana. Manuprāt, jāpiekrīt Brinjara Līa secinājumam, ka pamatīgas džihādisma apkarošanas stratēģijas izstrāde nav iespējama bez džihādisma jēdziena pārskatīšanas, rēķinoties ar atziņu, ka tā pamatā ir sociālo problēmu iedvesmota politiska pretošanās kustība. Kompleksa risinājuma īstenošanā labs sākums Latvijā varētu būt, piemēram, atturēšanās no ieteikuma salauzt pirkstus (Latvijas Islāma kultūras centra bijušais priekšsēdētājs Imrāns Oļegs Petrovs, komentējot Charlie Hebdo slepkavības, ieteica, ka adekvātāks sods varēja būt "salauzt pirkstus"); savukārt pasaulē tas nozīmētu visupirms izglītības veicināšanu, konsekventu vahabisma iegrožošanu, Palestīnas jautājuma risināšanu, sociālo problēmu mazināšanu u.c. Ja to nepaveiks, tad no džihādisma izrietošās problēmas tiks nevis atrisinātas, bet gan tikai atliktas uz vēlāku laiku.


[1] Al Qaeda un no tās atvasinātie grupējumi patlaban veic pasākumus, ko mārketinga valodā dēvētu par "rebrendingu", proti, viņi cenšas mainīt savu tēlu. Kopš Daesh ir ieguvis visu ļaunumu ļaunuma titulu, Al Qaeda mēģina sevi parādīt kā kaut ko puslīdz pieņemamu. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir Al Nusra fronte, kas kopš paziņojuma par formālu atdalīšanos no Al Qaeda sevi dēvē par Jabhat Fateh Al Sham. Šī organizācija atšķirībā no Daesh tēlo, ka nav ekstrēmisti, un savu mērķu, kas neko daudz neatšķiras no Daesh plāniem, sasniegšanā ir krietni pacietīgāki. Viena no jaunās stratēģijas iezīmēm ir uzmanības pārvirze no "tālā ienaidnieka" (ASV) uz pasākumiem, kuru mērķis ir iegūt sabiedrības atbalstu un izveidot atbalsta punktus. Tas ir ārkārtīgi interesants temats, kuram turpmāk būtu vērts pievērst pastiprinātu uzmanību, lai vēlāk nebūtu pārsteigti jākonstatē, ka Al Qaeda ir ne tikai atguvusies, bet arī palikusi spēcīgāka. Viens no iespējamiem scenārijiem ir tāds, ka Al Qaeda kādudien tiktāl "normalizēsies", ka pozicionēs sevi kā legālu politisko spēku.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!