Daži piemēri.

Daudzi jau ir dzirdējuši, ka no 2013. gada 1. novembra līdz 2017. gada 31. oktobrim tiek īstenots projekts „Īpaši aizsargājamu putnu sugu aizsardzības stāvokļa uzlabošana „Natura 2000" teritorijā "Ādaži"". Tā kopējais budžets ir 1 537 988 EUR, no tiem 50 procentus veido Eiropas Savienības (ES) finansējums, 21 procentu – Latvijas vides aizsardzības fonda līdzekļi (322 977 EUR valsts naudas), un 29 procentus finansē projekta partneri.

Taču putnu skaitīšanā tas nebūt nav viss. Piemēram, 2015.01.06. Dabas aizsardzības pārvalde noslēdza līgumu par ziemojošo ūdensputnu uzskaiti 47 698 EUR vērtībā, bet 2016.07.09 – par ziemojošo ūdensputnu uzskaiti 89 398 EUR vērtībā. Naudas saņēmējs – Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

1.08.2016. gadā biedrībai tika vēl 21 000 EUR projektam "Atklāj putnu migrācijas burvību!" Bet 24.11.2016. biedrība saņēma uzdevumu "izstrādāt sugu aizsardzības plānu putnu sugai "Pūces"" par 46 031,26 EUR. Interesanti, ka līgums paredz, ka daļa informācijas būs konfidenciāla un/vai ierobežotas pieejamības. Iedomājieties, par nodokļu maksātāju naudu izpētītais, izmantotās metodes, rezultāti – viss konfidenciāls. Nu līdzīgi kā mirušās dvēseles namu pārvaldniekā. Bet no 19.05.2015. līdz 1.11.2016. tiek arī veikts putnu monitorings par 98 175 EUR.

Ornitoloģijas biedrība nav vienīgā, kam patiešām veicas. Biedrība "Zaļā upe" 1.08.2016. saņem 30 725 EUR, lai pētītu spāres "no pētījumu pirmsākumiem līdz dāvanai Latvijas simtgadē", bet Latvijas Dabas fonds - 75 374 EUR projektam "Dabas daudzveidība Latvijas ainavās. Ainavas runā!".

Un kur tad vēl pats treknākais kumoss līdz šim nezināmu dabas vērtību saskaitītājiem – Dabas aizsardzības pārvalde par nieka 9.5 miljoniem EUR 2017. gadā plāno uzsākt biotopu kartēšanu, lai rezultātā izstrādātu piecus sugu aizsardzības un vismaz 20 dabas aizsardzības plānus.

Taču apetīte ir tik liela, ka nemaz netiek gaidīti pētīšanas un plānošanas rezultāti, bet pieņemts, ka kaut kas jāglābj steidzami. Protams, par naudu. Uzskatāms piemērs ir mēģinājums ES fondu līdzekļus izmantot biotopu atjaunošanai. Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) vēstulē ES fondu – ERAF, ESF, KF – Uzraudzības komitejai par izstrādātajiem grozījumiem darbības programmā "Izaugsme un nodarbinātība" par šo ieceri pamatoti norādīja, ka nav sniegti nekādi pierādījumi, ka kāds no biotopiem būtu pilnībā izzudis, un tērēt līdzekļus, lai atjaunotu biotopus vienā no zaļākajām valstīm pasaulē, ir nepieņemami.

LPS arī iebilda, ka vides aizsardzībai – bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai – tiek paredzēts izmantot reģionālās politikas finanšu instrumentu – Kohēzijas fonda līdzekļus, kuri domāti, lai izlīdzinātu ekonomiskās un sociālās atšķirības un finansētu liela mēroga infrastruktūras attīstības pasākumus. Tādējādi mērķis atjaunot biotopus tiek likts augstāk par labvēlīgu dzīves vides kvalitāti cilvēkiem, kas konceptuāli ir nepieņemami. Piebildīsim, ka labvēlīgu aizsardzības statusu biotopiem un sugām tika plānots nodrošināt, pārdalot Kohēzijas fonda rezerves finansējumu 7,8 miljonu eiro apmērā.

Rūpju par biotopiem rezultāts allaž ir "nelabvēlīgās antropogēnās ietekmes apturēšana un samazināšana" jeb jauni liegumi un saimnieciskās darbības ierobežošana, kas notiek par spīti aicinājumiem attīstīt ražošanu, vienmērīgu reģionu attīstību utt. Izmaksas parasti tiek uzveltas uz zemes īpašnieku un apsaimniekotāju pleciem, kam labākajā gadījumā izmaksā simboliskas kompensācijas. Jo naudas pietiek pētīšanai, skaitīšanai un informēšanai, nevis kompensācijām.

Latvijā tērē savām iespējām nesamērīgus līdzekļus gan spāru, gan pūču izpētei, gan "zaļajiem birojiem" un citām brīnumainām lietām, aizmirstot par galveno – Latvijas iedzīvotājiem. Nesen es satiku mežsaimnieku, kas 47 gadus ir nostrādājis savā nozarē, atdevis savu dzīvi Latvijas mežu kopšanai, godīgi un atbildīgi rūpējies par to, lai mūsu valsts varētu saņemt arī šī mežsaimnieka darba augļus, bet viņš saņem pensiju 262 EUR mēnesī. Tad sāk likties, ka varbūt tomēr prioritātes valstī nosakām pēc tā, kam lielākas "īpašās" spējas pierādīt, ka ne tik būtiskais ir pat ļoti būtisks. Bet atbilde ir pavisam vienkārša. Par putnu skaitīšanu izmaksātās summas jau nesaņem putni, gluži otrādi – putniem no tā ne silts, ne auksts. Šī nauda caur biedrībām nonāk tā saukto ekspertu – putnu skaitītāju kabatās, kas lieliski pieprot lobēšanas mākslu, lai nauda no budžeta plūstu ik gadus pieaugošos apjomos. Savukārt, kad runājam par bērnu nākotni, atbilde ir vienkārša – tam mums nepietiek.

Kā Latvijā var maksāt desmitiem tūkstošus eiro par ziemojošo putnu skaitīšanu laikā, kad pagājušajā gadā vien valsti ir pametuši 20 000 cilvēku? Nevis kā gājputni, kas atgriežas pavasaros, bet pavisam. Bet tā sauktie "atgriešanās pabalsti," kas tika pompozi pieteikti, izrādījušies nožēlojami... Mēs taču nepārtraukti runājam par prioritāti: "Latvijas vērtība ir tās cilvēki"...

Cilvēki laukos bieži jautā: "Kāpēc jūs tur Rīgā nestāstāt, lai visi dzird, ka mēs gribam te dzīvot un strādāt?" Lai ļauj mums te strādāt, lai netērē mūsu naudu nevajadzīgām lietām un projektiem, kas nedod nekādu labumu mūsu cilvēkiem! Tie ir projekti tikai dažiem, kas saņem tik lielas summas par pasākumiem, kas būtībā nav vajadzīgi, laikā, kad taupības nolūkos likvidē skolas un izsludina ārkārtas stāvokļus ceļu sabrukšanas dēļ.

Cilvēki jautā – ko domā, piemēram, tie, kuri dala līdzekļus? Kas ir tie ļaudis, kas tērē šo naudu? No kurienes viņi tādi ir "uzradušies"? Vai viņiem rūp Latvijas cilvēki? Kas viņus atbalsta? Vai tomēr nebūtu prātīgāk atrast trūkstošos četrus ar pusi miljonus eiro, lai saglabātu internātskolas, kurās pamatā mācās bērni no trūcīgām vai nelabvēlīgām ģimenēm, nevis par godu Latvijas simtgadei saskaitīt visas Latvijas spāres un putnus?

Situācija nav iepriecinoša – pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā nabadzības riskam vai sociālajai atstumtībai pakļauti 606 tūkstoši jeb 30,9 procenti iedzīvotāju.