Kāpēc? Pieļauju, ka tā ir nevis nejauša izrunāšanās, bet notiek ar mērķi radīt iespaidu Eiropas Savienības institūcijās, ka Latvijā ir tik daudz neatrisinātu dabas aizsardzības problēmu, ka ES (un arī Latvijas valsts budžeta) svēts pienākums ir dot naudu visiem tiem, kas gatavi tās risināt. Un dod jau arī.

Piemēram, neizturēja Aizsardzības ministrija, kas pirms vairākiem gadiem finansēja projektu "Īpaši aizsargājamo putnu sugu izpēte un aizsardzība Ādažu poligonā". Pupuķu pētniecība toreiz izmaksāja aptuveni 14 tūkstošus eiro, un par šo naudu tika saskaitīti veseli 16 pāri.

Sasniegto rezultātu spārnota, 2014. gadā ministrija pupuķu pētniecībai Ādažu poligonā atvēlēja jau 1 537 988 eiro. Protams, zemessargiem nepieciešamajam aprīkojumam laikam pietrūka. Taču neviens zaļais kopš tā brīža vairs nav apšaubījis Aizsardzības ministrijas zaļumu un ieguldījumu vides saudzēšanā.

Var jau būt, ka tās ir tikai emocijas, taču ir ļoti žēl, ka šajā "naudas nopamatošanas" straumē parādās informācija, kas faktus atmet kā nevajadzīgus un pasniedz sagrozītu informāciju. Piemēram, ornitologs Viesturs Ķerus pēkšņi sevī atklāja zināšanas par mežu sertifikāciju un bez īpaša pamatojuma vairākos interneta resursos publicētās pārdomās nonāca pie secinājuma, ka sertifikāta FSC standarts ir labāks par sertifikātu PEFC un "šobrīd pasaulē nav labāka apliecinājuma (kā FSC sertifikāts) tam, ka mežu apsaimniekošana tiek veikta ilgtspējīgi".

Sertifikācija ir mežu īpašnieka brīvprātīga apņemšanās ievērot labu apsaimniekošanas praksi. Gan PEFC, gan FSC ir pasaulē atzīti sertifikāti, turklāt šo organizāciju vadītāji nevis savstarpēji strīdas par tēmu - kurš no viņiem zaļāks, bet deklarē kopīgus mērķus un sadarbojas, parakstot kopīgas deklarācijas, un nav nekāda pamata apgalvot, ka viens būtu labāks vai sliktāks par otru.

Protams, katram ir savas nianses. FSC 1993. gadā tika izveidots ar mērķi aizsargāt ekvatoriālos lietusmežus, kurus joprojām izcērt plaši un nežēlīgi. Šī sertifikāta iegūšana ir arī dārgāka nekā otra – PEFC – saņemšana un uzturēšana, tāpēc mežu īpašnieki, kas, protams, rēķina arī izmaksas, bieži ņem vērā arī šo aspektu. Katrs var izvēlēties, kuru sertifikātu iegūt - gluži tāpat kā pieņemt lēmumu, vai īpašumu apdrošināt "Baltā" vai "Ergo". Diezin vai sāksies diskusija, kura kompānija ir labāka. Bet sertifikācijas jautājumā uzrodas nezinoši cilvēki, kas ir gatavi dot kategoriskus ieteikumus.

Protams, būsim godīgi – Ķerus stāsts radās, lai "nopamatotu," ka "Latvijas valsts meži", kas aizvien vairāk dod priekšroku PEFC sertifikātam, to dara tāpēc, lai brīvi postītu dabu. Taču interesanti, vai Ķerus kungam ir zināms, ka, piemēram, Austrijā FSC sertifikāts ir tikai 587 hektāriem (no 3 900 000 hektāru) jeb 0,0002 procentiem mežu (FSC Facts and Figures, November, 2016)? Salīdzinājumam – Latvijā FSC sertifikāts ir 0,9 miljoniem hektāru (28%) mežu, PEFC – 1,7 miljoniem (53%) mežu platību. Bail pat padomāt, ko teiktu un ko padomātu austriešu mežu nozares speciālisti, ja pie viņiem kāds nāktu un apgalvotu, ka tikai FSC apliecina, ka mežu apsaimniekošana tiek veikta ilgtspējīgi.

Interesanti arī, ka Ķerus kungu neuztrauc tas, ka Latvijas Dabas aizsardzības pārvalde vispār nav sertificējusi savus īpašumus (tātad – pēc autora loģikas, tā saimnieko vismaz neilgtspējīgi).

Prasības, kas mežu īpašniekam jāizpilda, lai iegūtu vienu vai otru sertifikātu, ir kompromiss starp dabas aizsardzības interesēm, kas ir ļoti svarīgas un pret ko neiebilst arī mežu īpašnieki, jo vēlas saimniekot ilglaicīgi, lai mežs nes labumu arī viņu pēctečiem un saimnieciskajām interesēm.

Mežsaimniecība daudzās valstīs, arī Latvijā, ir nozīmīga tautsaimniecības nozare, no kuras panākumiem atkarīgs finansējums ne tikai izglītībai vai veselības aizsardzībai, bet arī dabas aizsardzībai. Likumsakarīgi – jo valsts ir bagātāka, jo efektīvāk tā spēj arī risināt dabas aizsardzības jautājumus.

Tāpēc es uzskatu, ka "naudas izdīkšanai" no Eiropas ar pamatojumu, ka "viss ir slikti," nav nākotnes. Nemētāsimies ar nepamatotiem apvainojumiem, bet runāsim konstruktīvi, lai Latvijas meži gan priecētu iedzīvotājus, gan dotu ienākumus īpašniekiem un valstij.