Skeletonā Latvijai iet tik labi, ka labāk vairs faktiski pašlaik nevar būt. Martins Dukurs pasaules kausu kopvērtējumā ieguva jau priekšlaicīgi pirms pēdējā sezonas posma, savukārt Čezānā otrais aiz viņa bija vecākais brālis Tomass. Ja kaut kas tāds notiktu vēl pasaules čempionātā Kēnigzē, tad tas tiešām būtu laimes kalngals. Martins noteikti būs galvenais favorīts arī Kēnigzē, taču neaizmirsīsim, ka tā ir vācu trase un sezonas galvenajam notikumam ļoti rūpīgi gatavojušies arī vācieši. Vairāk trenējušies Kēnigzē, vairāk tur eksperimentējuši un noteikti arī trases darbinieki var pielietot kādu viltību. Ja snieg, vienam vairāk iztīrīt trasi, citam mazāk. Tas nu būtu atklātāk visai skeletona sabiedrībai redzams, bet ir jau arī viltīgāki paņēmieni.
Trases ledus piesaldēšana vai arī neliela grūtāko virāžu profila izmaiņa. Treniņos brauc pa vienu profilu, bet sacīkstēs pa drusciņ savādāku ledu. Līdzīgi izdarīji kanādieši Vistlerā pirms izšķirošās sacensību dienas un varbūt arī tieši tas atnesa medaļu Džonam Montgomerijam. Tās ir skeletona, bobsleja un arī kamaniņu sporta viltības, kuras var pielietot tikai savā trasē. Skeletonā sīkumu nav un katra nianse var daudz ko izšķirt.
Lai kā arī nebūtu pasaules čempionātā, sezona skeletonā atkal ir izdevusies. Martins Dukurs ir pasaulē labākais un tas olimpiskajā disciplīnā! Tomass - viens no labākajiem, katrā ziņā abi kopā brāļi ir topā gan braukšanas ziņā, gan arī tehnikas attīstībā. Iespējams, vācieši Kēnigzē izvilks pavisam jaunas brīnumslieces, nomainīs kamanas, bet tās ir tikai varbūtības. Šodien ir tik labi, kā nekad un vienīgais, ka brāļi nedrīkst ieslīgt pašpārliecinātībā, konkurentu elpa aiz muguras arī ir svētīga. Čezānā Martins eksperimentēja ar tehniku un mēģinājums izrādījās ļoti veiksmīgs, par ko liecina jaunais rekords un milzu pārsvars laika ziņā. Vairāk nekā sekunde divu braucienu summā - tas ir iespaidīgi un vareni. Tomasa inventārā arī veikti uzlabojumi un tas atmaksājās. Vienīgais - jāpatur prātā, ka pat pie laba ātruma un teicamas braukšanas mūsējo ātrums pašā trases lejas daļā nav tas lielākais, salīdzinot ar vienu otru konkurentu. Tas nozīmē, ka vēl vajag meklēt labāku slidu materiālu, citādi pat niecīgākās kļūdas var dārgi maksāt.
Pie visa pozitīvā ir tikai viena lieta, kas nedaudz kremt. Pagaidām mums Latvijā nav skeletona pēctecības brāļiem Dukuriem. Par to tiek domāts, varbūt vēlāk savas zināšanas citiem nodos arī brāļi Dukuri, taču jebkurā gadījumā pēc viņu aiziešanas no sporta uz brīdi būs tukšums. Ja arī kāds brauks pasaules kausu līmenī, tad pavisam droši, ka vēl ne pašā spicē. Tas vienkārši nav iespējams, iemaņām vajadzīgs laiks. Vairumā gadījumu pat uzcītība, laiks un līdzekļi vēl negarantē pirmās vietas, ir arī daudz citu nianšu. Tomēr pagaidām- priecāsimies par to, kas mums ir, Martinu Dukuru jau tagad varam droši pieskaitīt pie aizvadītās desmitgades izcilākajiem skeletonistiem - to izsaka viņa sasniegtie rezultāti.
Viens jauns un izcils tīrradnis mums ir bobslejā - Oskars Melbārdis. Jau pirmajā sezonā kā pilots licis par sevi runāt ne vienu vien. Daudzi vienkārši netic, ka Oskars pilotēt sācis tikai pērn, faktiski jau pēc pērnās sezonas beigām. Jā, bobsleja zinātāji noteikti arī citviet pasaulē atceras, ka Melbārdis jau vairākas sezonas bijis labs stūmējs, taču tik strauja ielaušanās apritē kā pilotam ir negaidīta. Aiziet Miņins, toties labāk sāk braukt Edgars Maskalāns un jau pieminētais Melbārdis. Pagaidām stabilāks joprojām Maskalāns, viņam arī pirmā uzvara pasaules kausa izcīņas posmā karjerā pirms nedēļas Sanktmoricā, tomēr potenciāls Melbārdim ir milzīgs. Skaidrs, ka tandēmā ar jebkuru citu divniekos un arī četriniekos šai mūsu ekipāžai būs viens no labākajiem starta ieskrējieniem pasaulē, ja ne pats labākais. Ja jau divniekos mūsējie vairākas reizes šosezon starta ieskrējienā apsteidza šveiciešus Hefti un Lampāteru, tad faktiski pat varam runāt par pašu ātrāko startu. Plus visam tam Melbārdim ir talants uz braukšanu. Pareizi attīstītas pirmās pilotēšanas iemaņas, sportiskais niknums, nav bijāšanas no konkurentiem.
Nekādā ziņā negribu nostādīt Melbārdi pret Maskalānu un salīdzināt, bet nākotnē Osis tiešām var kļūt par izcilu briljantu. Galvenais - lai pašam nepietrūkstu apņēmības, konkurences komandā, federācijai - atbalstītāju, jo būs jau jādomā par labāku bobsleja kamanu iegādi. Ar šīm var braukt un trenēties, ja pēc gadiem gribam izvirzīt visaugstākos mērķus, jau jābūt citai tehnikai. Ar teicamu ieskrējienu un pat ar labu braukšanu vien pirmais tomēr nebūsi, jābūt izcilām slidām un pašam bobam. Grūti spriest par mūsējo izredzēm pasaules čempionātā Kēnigzē. Visai savdabīga trase, turklāt pavisam nesen arī rekonstruēta un nedaudz pārtaisīta. Izņemot Edgara Maskalāna kvartetu četriniekos, citos piegājienos nāksies startēt otrajā grupā un Kēnigzē nav Sanktmorica, kur dienas gaitā dabīgais ledus kļūst ātrāks nekā no paša rīta. Kā būs redzēsim, bet bobslejā pašlaik parādījusies cerību stariņš uz labiem panākumiem nākotnē.