Vai sekulārā sabiedrībā ir svarīgs baznīcā notiekošais? Īsā atbilde: ir. Portāls "Delfi", par laimi, iespēju robežās atspoguļo debates Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB), tomēr nav grūti iedomāties jautājumu, kādēļ tas vispār būtu jādara.
Arī starp cilvēkiem, kuri nepieder kādai no reliģiskajām konfesijām vai pieder formāli, netrūkst to, kuriem dzīves jēgas, cilvēku attiecību satura un šiem līdzīgi jautājumi ir būtiski. Lai cik maz laika tiem izdodas veltīt, lai cik skaudra ir apziņa, ka skaidru atbilžu nav.
Es nu pamatīgi vienkāršošu pats savu tēzi, bet – arī šie cilvēki noprot, ka baznīca kā ekosistēma ir tā vieta, kur ar šiem jautājumiem pastiprināti nodarbojas. Mēs varam šo ekosistēmu uztvert kā sev nozīmīgu autoritāti vai kā tikai mums pašiem līdzvērtīgus ceļabiedrus, kuru interpretācija ir viena no daudzajām, tomēr mēs zinām, ka šāda fiziska un garīga telpa ir. Ja mums ir svarīgi mūsu pašu meklējumi, mums nevar būt pilnīgi vienalga, kas notiek ar sarunu biedru par šiem jautājumiem. Varbūt tikai ar iespējamo sarunu biedru. Varbūt pat saruna nekad tā arī nenotiks. Tas nav tik svarīgi. Runa ir par cilvēkiem, kurus nodarbina mums būtiski jautājumi. Es varu viņu interpretāciju atzīt par man nesaistošu, bet es nevaru neapzināties, ka viņi ir daļa no lielas tradīcijas, no kuras ir veidojušās arī mani vairāk uzrunājošas interpretācijas.
Ja mēs esam tiktāl vienojušies, ka daļai no mums baznīcā notiekošais ir būtisks, vai tie, kuri tai nepieder vai pieder formāli, var saprast (un attiecīgi vērtēt) LELB iekšējās debates, ciktāl tās parādās publiski? Ja godīgi – saprast var, bet izteikties ir apgrūtinoši.
Respektīvi, es, protams, varu samiernieciski atgādināt, ka līdzīgas debates ir raksturīgas mūsdienu Anglikāņu sadraudzībai, kurā ietilpstošajām grupām, piemēram, Āfrikā, nav pieņemami anglikāņu, teiksim, Lielbritānijā, liberālie (patiesībā banāls apzīmējums, bet paliksim pie tā arī turpmāk) priekšstati. Tāpat es varu pieminēt dažādos virzienus mūsdienu jūdaismā (konservatīvie, reformu utt.).Vienlaicīgi es apzinos, ka šāda labu vēloša analoģiju atrašana nepalīdz tiem, kuri jūtas saistīti ar LELB.
Man ir zināms priekšstats par LELB tā saukto liberālo daļu. Cienot lasītāju, vērsīšu vien uzmanību uz dažām iespējām iepazīties ar šīs daļas prātus nodarbinošiem jautājumiem un domāšanas veidu. Es varu iedomāties arī tā dēvētās konservatīvās daļas loģiku un izjūtas – strauju un grūti izprotamu pārmaiņu laikos ir tieši jāturas pie, tēlaini izsakoties, kanona; robežu paplašināšana var novest pie sākotnējā, svarīgā satura relativizēšanas, izjukšanas.
Varu vien piebilst, ka šīs debates nav "matu skaldīšana" vai "atsevišķu personu ķildas". Tas arī viss, jo izteikt vērtējumus no manas puses nebūtu korekti. Tas būtu tas pats, kas pārgudri analizēt, kā citiem tikt galā, teiksim, ar tuva cilvēka zaudējuma sāpēm. Varu vien aicināt par šīm debatēm nesmīkņāt. Visbeidzot – jautājums par baznīcu (t.i., ne tikai LELB) tiesību izteikties par sabiedrībai svarīgām tēmām robežām. Cik saprotu, daļa sabiedrības uzskata, ka Baznīcas, vienkārši izsakoties, jaucas tur, kur nevajag.
Dalītas jūtas.
No vienas puses, pārmetumi par "jaukšanos" ir absurdi, ja paturam prātā Satversmes preambulā pieminētās "kristīgās vērtības" un pēdējo teikumu "Dievs, svētī Latviju!". Ir dīvaini tik svarīgā tekstā apelēt pie noteiktiem jēdzieniem un vienlaicīgi mēģināt ierobežot tos, uz kuriem šie jēdzieni, ja tā drīkst teikt, vistiešāk attiecas. Prasti izsakoties, tad nevajadzēja preambulā neko tādu rakstīt.
No otras puses, manuprāt, ir problēmas ar baznīcu uzrunātajiem varas gaiteņos, jo viņi faktiski izmanto baznīcas, manipulējot ar vārdu savienojumiem "tradicionālas vērtības", "konservatīvas vērtības". Man personīgi nav ne mazāko problēmu situācijā, ja amatpersona ir patiesa savā piederības sajūtā baznīcai – arī tad, ja nepiekrītu viņas vērtējumiem. Savukārt man ir problēmas, ja amatpersona lielākoties dara un runā to, kas galīgi nesaskan ar, lietosim šo izteicienu, kristīgo vēsti. Turklāt tas notiek tik nepārprotami, ka arī baznīcu pārstāvji nevar to nepamanīt. Un man nav skaidrs, kādus secinājumus viņi izdara.
Treškārt, manuprāt, ir svarīgi, kurš tieši baznīcas (vai "kristīgo vērtību" utt.) vārdā runā, jo konfesijām nepiederošajiem ir jāspēj aiz apkopojoša vārda saskatīt detaļas. Es, piemēram, nevaru uzšņākt "kur tu lien?!" kristiešiem, kuri nodarbojas ar cēlu palīdzības darbu grūtdieņiem un vēlas izteikties, tikai tādēļ, ka baznīcas okupācijas gados apkaunojoši sadarbojās ar komunistiem. Nelaiķis virsmācītājs Roberts Feldmanis, cik nācies lasīt viņa sprediķus, virknē jautājumu bija manai garšai pārāk neiecietīgs, bet viņa spēja saglabāt stāju okupācijas gados ir vienkārši nenovērtējama. Atvainojos par banālu tēzi, bet baznīcu gājumā ir ļoti dažādas epizodes.
Uz kuru epizodi mēs orientējamies, runājot par baznīcu ietekmes robežām – vai nu sašaurināšanas, vai paplašināšanas virzienā? Citiem vārdiem sakot, arī situācijās, kad mēs galīgi nepiekrītam (vai piekrītam) baznīcas, kristīgās ticības vārdā teiktajam, ir vērts paskatīties, kas ir šis runātājs, kāds ir viņa individuālais profils.
Piemēram,
vai
https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Cels/Cels-68-iekslapas.pdf
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
